Svētais Asīzes Francisks



Svētais Asīzes Francisks ir viens no ievērojamākajiem kristiešu svētajiem. 
Francisks (Frančesko) Brnardone dzimis 1182. gadā Asīzē, audumu tirgoņa ģimenē un viņa jaunība bija bezrūpīga un līksmību pilna. 24. gadu vecumā notika viņa atgriešanās pārvarot savas vājības un trūkumus, reiz lūdzoties viņš saņēma atbildi „Franci, ja tu gribi izzināt Manu gribu, tev jānicina visas lietas, kuras tavi jutekļi ir mīlējuši un kārojuši. Un, kad tu to būsi iesācis, viss, kas tev līdz šim likās salds un mīlīgs, kļūs nepanesams un rūgts, bet viss, kas tev līdz šim bija pretīgs, pārvērtīsies lielā saldmē un pāriplūstošā priekā.” Tanī pat dienā Francisks sastapās ar spitālīgo. Līdz šim tie viņam radīja lielu iekšējo diskomfortu, taču šoreiz Francisks noskūpstīja visas sirdzēja brūces, apdāvināja to un saviļņojumu sirdī uzleca sava zirga mugurā. Viņa dvēselē plūda saldme, laime un prieks. 


 Pēc pāris dienām Franciks lūdzās San Damiana baznīciņā un viņš sadzirdēja tikai viņa sirdij sadzirdamu balsi, kas sacīja: „Ej Franci, un uzcel no jauna Manu namu, jo tas draud sabrukt!” Jauneklis sekoja aicinājumam, izdalīja visu savu mantu nabagiem un sāka atjaunot sabrukušo baznīcu. 1209.gada 24.februārī svētā Mateja dzimšanas dienas mesā viņam bija atklāsme, ka viņa uzdevums ir burtiski sekot Evaņģēlijam – un vientuļnieks kļuva par ceļojošu sludinātāju. Viņam uzradās ceļabiedri. Viņš tiem parādīja evaņģēliskās dzīves likumus, 1210.gadā tos atzina pāvest Inokentijs III. Tā viduslaiku Eiropā radās vēl viens mūku ordenis. 


Kur slēpjas viņa neparastums? Svētais Francisks lika pamatus misionārisma klostera darbībai. Franciska dzejolis Saules Dziesma kļuva par pirmo dzejoli itāļu valodā, tas deva grūdienu dzejas attīstībai nacionālā valodā un iedvesmoja pat dižo Danti. Taču galvenais, kas radīja Svētā Franciska personību tik pievilcīgu ir tā neparastā, brīnišķīgā mīlestības, labestības un vienkāršības atmosfēra, kuru viņš prata radīt sev apkārt un kuru tik skaidri ir nodevuši viņa līdzgaitnieki dzīves aprakstos. Populārākais no tiem „Svētā Asīzes Franciska ziediņi”.


Savādnieks uz zemes, Dieva mīlulis Asīzes Francisks garā bija pacēlies līdz debesīm un dzīvoja kopā ar eņģeļiem, tikai no tiem atšķirīgā veidolā. Visa viņa dvēsele tiecās pie Kristus, kuram viņš bija pilnībā sevi visu (dvēseli un miesu) veltījis. 


Sakrālā pasaule, kas piepilda ar viedumu viņa sirdi, nekad viņu neatstāja. Kad viņš apmeklēja laicīgos ļaudis vai veica kādus citus darbus, kas viņu novērsa, viņš tos drīzāk pārtraucot ne kā nobeidzot un steidzās atgriezties savā dvēseles slēpnī. Tam, kas pārtika no debesu saldmes, bezgaršīga šķita pasaule. Viņš vienmēr meklēja klusu vietiņu, lai ar lūgšanām varētu savienotu dvēseli ar ķermeni. Ja Kungs viņu apmeklēja citiem esot līdzās, viņš slēpās savā apmetnī. Reizēs, kad apmetņa nebija viņš aizsedz sevi ar tunikas piedurkni, lai citiem neatklātu noslēpumus. Vienmēr viņš mācēja kaut kā noslēpties no klātesošajiem, tā, ka pat uz pārblīvēta kuģa, ļaužu pūlī, nemanāmi viņš skaitīja lūgšanu. Savā sirdī viņš bija radījis templi. 


 Lūdzoties mežā vai tuksnesī viņš neapvaldīja elsas, slacīja zemi ar asarām, sita sev pa krūtīm un bieži sarunājās ar Dievu. Tur viņš atbildēja Tiesnesim, lūdz Tēvu, sarunājās ar Draugu. Viņš nesa Dievam upuri bagātīgu un patiesu no sirds dziļumiem. Viņš bieži lūdzās ar nekustīgām lūpām pilnībā viss iedziļinājies sevī un vērsa dvēseli pretī Radītājam. Viņš iegrima tā lūgšanās, ka nebija vairs vienkārši cilvēks, kurš lūdzās, bet gan cilvēks, kurš dzīvo ar lūgšanu. 


Kādu saldmi viņš izjuta tanī laikā? To zināja tikai viņš viens.


Raksta sagatavošanai izmantota informācija no grāmatas Johans Jorgensens. Svētais Asīzes Francis – Rīga., 1998.


Svētā Asīzes Franciska Miera lūgšana


Kungs dari mani par miera nesēju, 
Lai es spētu nest mīlestību tur, kur valda naids;
Lai es nestu piedošanu tur, kur sāpīgi pāri dara;
Lai es nestu saskaņu tur, kur nav saderības;
Lai es nestu patiesību tiem, kas maldās;
Lai es spētu nest cerību tiem, kas izmisumā; 
Lai es spētu apgaismot tos, kas tumsā.
Kungs palīdzi man, lai es ilgotos dāvāt citiem, bet nevis ņemt no tiem;
Lai es vēlētos ne tik daudz būt saprastam, kā citus saprast;
Aizmirst sevi un iemantot Tevi;
Piedot citiem un iegūt piedošanu;
Nomirstot sev, piedzimt mūžīgai dzīvei; spēt sevi nostādīt zemākā vietā un dzīvot tā it kā katra mana diena būtu pirmā un pēdējā.



Pievienots: 2013/03/23