Par tavu ceļu


Imants Ziedonis 

Epifānijas


Nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. Dienasgaismā tevi moka šaubas. Tu 
paļaujies uz citu pēdām, citu riteņu sliedi, citu atstātām zīmēm, vai arī tu ilgi domā: 
paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet?


Vai tie ir bijuši gudrāki, kas tur gājuši? Tu to nezini. Tu notici iebrauktajam ceļam, 
bet tas pēc pāris kilometriem griežas atpakaļ – redzi, visi ir tai ticējuši, tai iebrauktajai 
sliedei, un visi ir pievīlušies. Jo nekur tā nenoved.


Diena ir krustceļu nelaime, rādītāju šaubas, nokrituša piliena sairšana. Es eju naktī, 
un nekas nav tik viegli kā atrast ceļu naktī. Es paļaujos uz savām kājām, es paļaujos 
uz savām acīm – man nav cita, uz ko paļauties tumsā un naktī. Kas ir diena? Tā ir citu 
cilvēku pieredze. Ceļš ir citu cilvēku pieredze un takas. Bet naktī ir mana pieredze un 
tikai mans ceļš.


Es tīšām apeju uguntiņas un gaismu logos. Kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos! 
Pēc tam tu apžilbis nekā neredzēsi. Tu būsi kā suns, zaudējis ožu. Es tīšām eju ar 
līkumu ugunīm.


Tumsa ir bieza un skaista, un, kad es paļaujos uz sevi, es paļaujos arī uz viņu. Un, 
kad es paļaujos uz viņu, viņa paļaujas arī uz mani. Ja jūs esat peldējuši lielos ūdeņos, 
jūs to zināt. Tumsa ir kā jūra: kad aizpeld tajā, tad jūt, cik jūra ir diža un tumsa ir diža, 
un tu pats esi drošs.


Kad es tā laužos cauri tumsai, man reizēm ienāk doma prātā, ka varbūt es spīdu, 
pats to neredzēdams un neapjauzdams, un kaut kur tālumā kāds mani redz kā sīku 
jāņtārpiņu kustamies. Dievs tas vis nav, es esmu materiālists, bet Liktenis tas varētu 
būt. Un tad es domāju: vai viņš redz, ka es brienu pa brikšņiem, bet tepat blakus ir citu 
cilvēku iestaigāts ceļš? Vai viņš smīn par mani? Vai viņš redz to bedri, kurā es 
iekritīšu vai arī aiziešu tai līdz ar malu? Vai viņš gatavojis man to bedri?


Un tad man uznāk tādi spēka uzplūdi, ka es smejos par viņu. Es, mazais punktiņš
tumsā, sasprindzinu savu ožu, iededzinu savas acis un aizeju garām bedrei. Es tajā
nemaz nevaru iekrist, jo tā, kā cilvēks sevi apliecina tumsā, tā neviens sevi 
neapliecina nekur un nekad.


Tumsa ir mani vitamīni. Es elpoju tumsu kā skābekli, un tumsa manī deg.
Kad es eju naktī, es jūtu, kā tumsa mani mīl. Mani apliecina priede pa labi un pa 
kreisi, sveķi, kurus es saožu tumsā, un tikko jaušama čiekuru čabēšana tur augšā, kur 
zaru pirkststarpās vajadzētu būt zvaigznēm, bet kuru – cik labi! – ka nav. Zars, kas 
nobrāza manu vaigu, ir apliecinājis, ka es esmu, un sakne, pie kuras es atdauzu kājas, 
ir mani pazinusi un – kā nu prot – tā sveicinājusi.


Ja jūs gribat sevi apliecināt, ejiet tumsā un neņemiet nevienu sev līdz. Visu var 
tumsā pazaudēt, bet sevi – tikai atrast.
Ar tevi ir tavas kājas – gudrās un saprotošās, viņas akmeņus un sūnas, un dubļus, un 
zaru brīkšķēšanu pazīst. Ar tevi ir tavas rokas: izstiep pa labi – paeglim, izstiep pa 
kreisi – ozolam, ja tu gribi, lai tevi kāds apliecina.


Tev ir tavas acis un ausis. Apse trīs, bet ozols neatdod lapas pat sniegā.
Un ap tevi ir tava tumsa – lielā un bezgalīgā. Ko tev vēl vairāk vajag?



Pievienots: 2013/03/09