Jautājumi par Kristu un kristietību

Ješua caur Urāniju



Jautājumi:
Kristus misijas mērķis un uzdevumi
Krustā sišana un Augšāmcelšanās, kas bija patiesībā
Marijas un Pētera loma dzīvē ar Kristu un Mācības attīstībā pēc tam
Kristus pēcteči (bērni)
Kristīgās baznīcas tekošais stāvoklis un attīstības perspektīvas


Atbilde:


Kristus misijas mērķis un uzdevumi

Sveicināts, dārgais brāli, es gribu tevi apskaut un priecājos, ka tu uzdod man jautājumus, lai pat tādus, kurus tu uzdod lienaritātē un uz kuriem man nākas atbildēt no daudzdimensionāla stāvokļa. Bet, tāda reiz nu ir pašreizējā etapa specifika, nākas mums, runājoties vienam ar otru, meklēt tās informācijas pārraides metodes, kuras varētu uztvert pareizi jūs, tie, kuri atrodas vēl arvien lineārajā laikā un telpā, kaut gan šim telplaikam paliek jau ne tik ilgs laiks eksistencei. Mūsu sarunas, mūsu saskarsme vienam ar otru no dažādām dimensijām, aktīvi veicina to, ka lineārā apziņa un lineārā telpa sāk izliekties, deformēties un pārstāj atbilst tiem kritērijiem, kurus jūs tai piedēvējāt, detalizēti aprakstot ar precīzo zinātņu palīdzību. Viss tas kūst un transformējas, tāpēc jūs tik bieži jūtat, kā “peld” jūsu apziņa un jūsu apkārtējās pasaules uztvere, jūs jūtat šīs izmaiņas vieni no pirmajiem, jūsu apziņa, jūsu saprāts, jūsu personības apzinošā daļa visu laiku mēģina pieķerties pie tā, kas aizpeld, izplūst, izmainās. Bet tas izslīd, tas bēg prom no jums. Netiecieties pēc jūsu realitātes sajūtu precizitātes un skaidrības tagad, tā ir kļuvusi kustīga un svārstīga, pamazām atgriežoties pie sākotnējā “apziņas jūras” stāvokļa, kas tā bija kādreiz visa visuma radīšanas sākumā. Esiet šajā jūrā, peldiet tajā, baudiet to tādu, kāda tā ir, un tā priecāsies, atbildot uz jūsu klātbūtni.


Un tā, manas misijas mērķi un uzdevumi. Kas gan ir vienkāršāks, brāli? Pēc punktiem – viens, divi, trīs...)) Kā es plānoju savu misiju, kad nācu šurp? Nevaru aprakstīt tev to saprāta kategorijās, un nevarētu izdarīt to, pat, ja tu būtu pajautājis man par to tai pašā brīdī, kad es pieņēmu šo lēmumu. Tāpēc, ka tas ir iracionāls. Tas vairāk pamatojas uz manas sirds jūtām, intuīcijas un impulsu kā uz loģiskiem argumentiem. Es redzēju, kāda tad bija pasaule, es sajutu milzīgu vēlēšanos atnākt uz to, nodzīvot caur sevi, caur savu apziņu un caur savu ķermeni tā, lai mana būtība atnestu uz Zemi tik daudz Mīlestības, cik es varu ietilpināt sevī, savā ķermenī un apziņā, cik es varu pārvadīt caur sevi, caur savu kanālu, kurš mani savieno ar Dievišķo. Tie, kuri būs blakus man, sajutīs manas Mīlestības rezonansi, saklausīs to un nodos tālāk citiem. Lūk, tajā arī bija galvenais mērķis, kaut gan mērķis – tas nedaudz nav tas vārds, tāda bija vēlēšanās. Redzi, visi pārējie uzdevumi un apstākļi tika plānoti tieši tā, lai veicinātu šīs galvenās misijas izpildi – Augstākās Mīlestības, Augstākās Apziņas novadīšanu uz planētu, tik augstas, cik cilvēki, apdzīvojošie planētu, spēs noturēt sevī. Man nebija uzdevuma radīt kaut kādu organizāciju, dibināt kaut kādu reliģiju, pat rakstīt kaut kādu grāmatu, kurā būtu izklāstīti mani vārdi un domas. Pēdējo – un tas ir īpaši svarīgi – es nedarīju apzināti, dodot iespēju tam, kurš gribētu izklāstīt mana ceļojuma stāstu tā, kā viņš uzskatītu to pareizu priekš sevis, kā saprata to pats. Un visi viņi, visi līdz pēdējam, pārsūtīja savās piezīmēs Mīlestības rezonansi, un tieši tā dēļ lasīja un lasa tās cilvēki. Katrs atrod savu rezonansi tajā grāmatā, kura ir tuva viņam. Man bija prieks runāt ar visiem jums, tiem, kas bija ar mani, kas mācījās pie manis un kas vienkārši dzīvoja blakus, es arī mācījos no jums – es mācījos būt skolotājs. Un, redzot jūs ar Dievišķas būtnes acīm, es redzēju katrā no jums – katrā! – nākošo skolotāju citām pasaulēm un visumiem. Arī šodien es redzu jūsos skolotājus, tagad pat gatavākai Skolotāja takai, kā jebkad, es redzu Pamodināto Skolotāju acis, es redzu Mīlestības uguni jūsu dvēselēs, es redzu kaislīgu vēlēšanos atrast savu pielietojumu visumā, palīdzēt tam attīstīties un palīdzēt tiem, kas vēl nav pamodušies. Tās ir nenovērtējamas jūtas, tā ir zīme, ka tas, ko es atnesu kādreiz šurp, šī Dievišķās Mīlestības dzirksts, nav nomirusi, nav tikusi samīta un izkropļota, neskatoties uz visu, caur ko jums bija jāiziet. Jūs esat īsteni sava Gara avatari, jūsu iekšienē ir gatavs atvērties jaunās apziņas pumpurs, un, kad tas notiks, visums izplauks ar jauniem ziediem, līdzīgi ābeļdārzam pavasarī, un ar prieku pieņems jūsu jaunās apziņas augļus. Lūk, viņi, mani mērķi un uzdevumi, visi tie ir šeit, visi tie ir jūsu iekšienē, un jūs tos atradīsiet un atvērsiet sevī, sajutīsiet un uzrādīsiet pasaulei kā pašu labāko, ko jūs jebkad varējāt tai pasniegt.


Krustā sišana un Augšāmcelšanās, kas bija patiesībā

Mana nāve ļoti satrauc jūs. Jūs līdz pat šim kaut kur dziļi iekšienē jūtat vainu par manu nāvi, tas ir tas, kas jums tika iedvests gadsimtiem, tas, kas palīdzēja atturēt jūs, apgriezt jums spārnus, kad jūs sākāt studēt manu mācību pēc tiem aprakstiem, kuri līdz jums bija nonākuši. Un, tātad, vai es cietu krustā? Vai var ticēt tam, kas aprakstīts evaņģēlijos? Tam, kas attiecas uz faktiem, jā, var ticēt. Patiešām bija gan Pilāta tiesa, gan krustā sišana, gan mana nāve. Kaut gan es tad nesajutu to kā nāvi. Tai pat brīdī, kad es sapratu, ka tūlīt, tūlīt miršu, es atcerējos daudzas citas manas nāves, kuras bija notikušas jebkad iemiesošanās pasaulēs. Es biju pārdzīvojis daudz mokošu nāvju. Un tajā brīdī manā iekšienē radās protests – man pavisam negribējās atkal mirt mokās, man sagribējās vieglu un gaisīgu pāreju. Es jau redzēju eņģeļus, kuri stāvēja, gatavi uztvert manu dvēseli, kā tikko tā iznāks no ķermeņa, es redzēju, kā tie sastinga, jo saprata, ka es esmu iecerējis kaut ko īpašu. Bet ķermenī šajā laikā atkal sākās šausmīgas sāpes, un sāka parādīties visas agonijas pazīmes. Ak, Kungs, iekliedzos es tad savā iekšienē, kā gan man aiziet no ķermeņa viegli un mierīgi? Palīdzi man. Un tad pār mani nolaidās Mīlestības un maiguma sajūta, kura atslābināja manu ķermeni un izslēdza apziņu. Tiem, kas bija apkārt, tas izskatījās kā nāve. Taču mani vienkārši ieveda stāvoklī, kurš līdzīgs letarģiskam miegam vai komai, mans ķermenis vēl arvien bija dzīvs, apziņa vēl arvien atradās ķermenī, taču visi fizioloģiskie procesi bija bremzēti. Apzinājos sevi atkal es tikai tad, kad atžilbu alā, kura bija kļuvusi par manu kapliču. Un tad pat pienāca vadība no Gara, kurš runāja ar mani visu to laiku, kamēr es vēl atrados ķermenī. Viņš rādīja man prakses, citu pēc citas, kuras es iemācījos Indijā un kuras tad nevarēju izmantot līdz galam, tāpēc, ka tajā brīdī mans ķermenis nebija sagatavots to pielietošanai. Es sāku redzēt un just sevī visas tās smalkās sistēmas, kuras “pieslēdz” apziņu fiziskajam ķermenim, un sāku ne vienkārši atslēgt tās, bet transformēt. Priekš tā man bija nepieciešams ļoti daudz iekšējās gaismas un iekšējās enerģijas, bet es jutu toreiz bezgalīgu plūsmu, atbalstošu mani. Es darīju to visu pilnīgi atslābinātā stāvoklī, līdzīgā eiforijai vai tam, ko pie indusiem pieņemts saukt par nirvānu. Manā rīcībā bija mans ķermenis un mana apziņa, un es eksperimentēju ar tiem, kā kādreiz man skaidroja, kā arī, izgudrojot kaut ko savu. Ķermenis kļuva tik ļoti kustīgs un plastisks, kad man nebija grūtību iet cauri jebkuriem šķēršļiem, tāpēc tajā pašā brīdī, kad pie manis atnāca pirmie “apmeklētāji”, kuri atvēra manas kapličas “durvis” un neatrada mani tur, es apzinājos, ka esmu spējīgs iet caur akmens sienām, un neizsakāmi priecājos, atrodoties aiz alas un sildoties maigā saulītē. Vai tā bija augšāmcelšanās? Kaut kādā ziņā nē, tāpēc, ka es nemiru. Taču, vai tā bija debesbraukšana tajā nozīmē, kurā tagad jūs saprotat to? Jā. Es izmainīju savu ķermeni un izmainīju savu apziņu, es pārgāju citā stāvoklī, paliekot pie tam tā pati personība, kura arī biju. Izdarījis to, es ierakstīju visu savu pieredzi planētas Akašas Hronikās, lai katram būtu pieeja pie tām, lai katrs no jums varētu atkārtot to tieši tā, kā darīju es, vai arī, izlasot tās, izdarīt kaut kā pa savam. Jūs varat pajautāt: vai tā bija pirmā pieredze pārejai citā ķermenī, vai arī tas bija īstenots vēl pirms manis? Jā, tādas pieredzes jau norisinājās uz Zemes, taču mana pieredze bija svarīga tiem, kam bija jākļūst par maniem mācekļiem. Tagad tiem, kuri tā vai citādi ir saistīti ar kristīgo pasaules uzskatu, izeja uz manu pieredzi notiek vieglāk, nekā, teiksim, uz indusu pieredzi. Var salīdzināt to tā, kā kad mana pieredze būtu pierakstīta jums saprotamā valodā, bet sveša pieredze – svešvalodā. Visiem, kuri ilgu laiku un daudzās dzīvēs bija saistīti ar manu mācību, ar baznīcu, kura radās, izmantojot manu mācību, iekšienē ir manas enerģijas, un tāpēc šiem cilvēkiem mana pieredze būs viegli saprotama. Redziet, nav jēgas vainot sevi manā nāvē. Tas bija tikai viens no maniem eksperimentiem ar sevi pašu un sevis iepazīšanas dēļ. Tas ir tas, kas atnesa man prieku un jaunu dzīvi. Tas ir tas, kas palīdzēja man iemīlēt Dievu sevī vēl stiprāk kā agrāk.


Marijas un Pētera loma dzīvē ar Kristu un Mācības attīstībā pēc tam
Marija... šis vārds līdz pat šim man izsaka maigumu. Taču tas vienlaicīgi ir arī vārds-mīkla. Tā ir puzzle, kuru jums vēl nāksies salikt kopā, lai saprastu, kas tā ir par sievieti. Aiz vienas Marijas slēpjas cita, vienas tēls atklājas caur otras tēlu, un jums beidzot sāk likties, ka jūs atrodaties spoguļu zālē, kur visi atspulgi apkārt – tie ir tikai dažādu Mariju atspulgi. Man tas bija tas pats atslēgas vārds, ar kuru tiekoties un saskaroties, manī atvērās pašas dziļākās manas apziņas daļas, pašas smalkākās un maigākās tās stīgas, pašas dievišķīgākās. Marija bija mana māte, sieviete, pateicoties kurai, es piedzimu uz šīs planētas, ar kuras mīlestību barojos visu savu dzīvi un glābos nopietnu briesmu minūtēs. Un, kad atnāca mana iemīļotā, kuru sauca tai pašā vārdā, kaut kur manā iekšienē it kā kaut kas saplūda vienkopus, saslēdzās kaut kāds aplis, kurš vienlaicīgi atklāja manu iekšējo potenciālu. Viņa bija mana mācekle, viņa sēdēja tāpat kā citi mācekļi pie manām kājām, taču ļoti ilgu laiku neskatījās man acīs. Es vienmēr centos ķert savu mācekļu skatienus, kad sarunājos ar viņiem, taču Marija visu laiku slēpās. Sākumā viņai nebija viegli atrasties tīrā vīriešu sabiedrībā, viņa arī bez tā bija atnācēja, svešzemniece, un te vēl arī ar savu dīvaino uzvedību piesauca sev citu sieviešu neapmierinātību apgabalā. Par viņu uzreiz sāka iet visdažādākās nepatīkamas baumas, kā tikko viņa sāka nākt uz manām stundām. Viņu nesaprata un nepieņēma diezgan ilgi arī daudzi mani mācekļi. Dažiem viņa atklāti patika kā sieviete, taču viņi nezināja, cik piemēroti ir atklāt šīs jūtas, atrodoties skolotāja tuvumā. Bet Marija nesimpatizēja atklāti nevienam, ar visiem turējās vienādi, taču sākumā kaut kā pārāk saspringti. Kādā no dienām es palūdzu viņu palikt ar mani, neiet mājās, kā viņa darīja to parasti. Mēs vēl pasēdējām kādu laiku kopā ar mācekļiem, bet pēc tam gadījās tā, ka mēs palikām vieni. Es tad pajautāju viņai, kāpēc viņa neskatās man acīs, un viņa atbildēja, ka noteikti paskatīsies, kad tam pienāks laiks. Pēc tam viņa noņēma no sava kakla amuletu, kuru nesāja vienmēr paslēptu zem apģērba, un padeva man. Tas bija Ēģiptes dzīves simbols, pazīstams kā Anh krusts. Tā nebija parasta lieta, tas bija ļoti stiprs maģisks priekšmets, un, kad es to paņēmu rokās, tad sapratu, ka nēsāt uz sevis tādu lietu var tikai ļoti īpaša sieviete. Tas bija simbols, kurš “atver elpu”, atklāj iekšējo enerģiju un pamodina apslēpto spēku. Tā man bija dāvana no Ēģiptes, no mana brāļa Tota, ar kuru man līdz tam bija telepātiski domu sakari. Es zināju, ka viņš bija iemiesots fiziskā ķermenī tajā laikā un ka agri vai vēlu es noteikti satikšos ar viņa enerģiju. Marija veica ar mani zināmu rituālu, kurš palīdzēja man labāk sajust un atklāt šīs veltes enerģiju. Es labi sajutu sevī ēģiptiešu pieredzi, savu paša un to, kurš man tika nodots papildus. Es saņēmu papildus instrumentus dziedināšanai un cilvēka iekšējās būtības atklāšanai. Tā  bija velte, kura nesa sevī senu un ļoti stipru zināšanu. Marija bija izpildījusi uzdevumu un varēja būt brīva. Faktiski viņa varēja atgriezties atpakaļ uz Ēģipti vai palikt dzīvot Jūdejā, vai doties klejot, kā viņa vēlēsies. Bet viņa neaizgāja. Bija kaut kas, kas turēja viņu pie manis. Un tas pats manī nekādi nevarēja piekrist tam, ka viņu atlaižu.


Marija zināja ēģiptiešu tantru, man bija pazīstama indiešu tantra. Mūsu savienībai bija īpaša nozīme. Iegūstot tantriskās zināšanas Indijā, es zināju, ka varēšu pielietot tās tā, kā man tās jāpielieto, tikai tajā gadījumā, ja satikšu partneri, kura spēs izpildīt sieviešu partiju pienācīgā līmenī. Es tad nevarēju zināt, ka tās būs personīgas attiecības, es varēju tikai cerēt uz to, un, kad mūsu attiecības kļuva ne vienkārši tantriska savienība, bet īstenas Mīlestības savienība, mēs patiesi sajutām aiz savām mugurām spārnus. Mums priekšā stāvēja interesanti jauni uzdevumi. Mums vajadzēja uzcelt jaunu apziņas režģi planētai, un vīrišķās un sievišķās enerģiju savienojumam bija jāveicina šī konstrukcijas stiprums. Lai cilvēki uz planētas kaut kad varētu sasniegt augstāku apziņas līmeni, šim apziņas līmenim ir jātiek nofiksētam planētas enerģētiskajā ķermenī. Es un Marija radījām šī režģa mezgla punktus, saistījām tos savā starpā – sākumā tie bija trīsstūri, pēc tam tetraedri, vēlāk oktaedri un dodekaedri – vērām vaļā portālus šīs struktūras barošanai ar enerģiju no augstākiem slāņiem, aizzīmogojām visus šos mezglus ar Mīlestības zīmogu. Viss tas tika darīts tam, lai šo apziņas režģi varētu sasniegt tikai līmenī, atklājoties cilvēkos Dievišķajai Mīlestībai, bez tā pieeja tai bija slēgta. Zemes laika mums nebija daudz, taču, kad mēs iznācām tajās sfērās, kur tika veikta režģa celtniecība, laiks sāka tecēt savādāk, un kaut kādas stundas laikā mēs paspējām paveikt to, kas prasīja veselu dienu. Enerģētiskā atklāšanās šajā laikā notika tik intensīvi, ka gulēt praktiski negribējās. Gadījās, ka mēs gulējām pa pusstundai pa visu nakti, ne vairāk. Viena ļoti svarīga mezgla punkta radīšanas brīdi Marija pēkšņi pateica man, ka mums ir iespēja uzdāvināt pasaulei savu bērnu. Mēs varējām izvēlēties dzimumu – zēnu vai meiteni. Mēs izvēlējāmies meiteni, un Gars svētīja mūs. Es ieliku šajā bērnā daudz no savas pieredzes un zināšanām tā, lai viņa kļūtu par īpašu gēnu nēsātāju, kuri arī atvērtos tikai ar Mīlestības atslēgas palīdzību.


Kad Marijas grūtniecība jau bija diezgan pamanāma, es sāku viņu slēpt. Virs mums sāka sabiezēt mākoņi, un es tiecos izdarīt visu iespējamo, lai mana mīļotā un mans bērns neciestu no tā, kas tika gatavots. Es jau paredzēju vajāšanas, un pēc kāda laika palūdzu vienu no maniem mācekļiem (Fomu) pavadīt Mariju uz Ēģipti. Neaprakstīšu mūsu atvadas. Katram no mums bija spēja paredzēt nākotni, un Marija zināja par to, kas var ar mani notikt, viņa redzēja nākošo notikumu attīstības variantus, taču diemžēl šajā ainā nebija mūsu tikšanās tuvā nākotnē. Marija turpināja atbalstīt mani telepātiski, sūtot man savu Mīlestību, atrodoties tālu no manis. Ēģiptē viņai piedzima meita. Es uzzināju par to pēdējā naktī pirms krustā sišanas.


Es uzticēju rūpes par mani ģimeni manam garīgajam brālim Totam, kurš ar laiku pārsūtīja Mariju ar meitu uz Krētas salu (sakarā ar vajāšanu no romiešu puses, kuriem kāds bija ziņojis par to, ka Marija atrodas Ēģiptē), pēc tam uz Korsiku, uz Galliju un no turienes uz romiešu maz izpētīto Britāniju.


Pēc tam, kad Marija aizbrauca, es sāku palīdzēt kādai sievietei, kuras vārds bija Marija Magdalēna. Viņa nebija netikle, kā apgalvoja ļaunas mēles. Tā bija ļoti labsirdīga, maiga, vienkārša un daudzus zaudējumus piedzīvojusi sieviete, kura sāka stiepties pie manis un manas mācības. Es paspēju nedaudz palīdzēt viņai viņas garīgajā ceļā, turpmāk viņa turpināja iet pa to patstāvīgi un sasniedza augstas virsotnes. Taču viņa nebija man ne draugs, ne mīļākā. Tā kā man bija nepieciešams noslēpt manu Mariju, es bieži tīšuprāt parādījos starp cilvēkiem kopā ar Mariju Magdalēnu, un daudzi drīzumā sāka jaukt viņu ar manu mācekli.


Pēteri, es labi atceros tevi tādu, kāds tu biji. Es vienmēr mīlēju tevī tavu uguni, kaut arī tas dažreiz izdedzināja tevi līdz pelniem. Tas sadedzināja tevī visu veco, tevis jaunā, tevis izmainītā, necienīgu. Ieraugot mani, tu saprati, kas ir misija un galvenais mērķis. Tu iedegies no manas mācības, tāpēc, ka tavas dvēseles materiāls bija radīts tajā iemiesošanās tieši tāds, lai iedegtos no viena mana skatiena. Tu daudzu acīs biji fanātiķis, Pēteri, un daudzi dēvē tevi par tādu līdz pat šai dienai. Tu esi Gara fanātiķis, tu esi neapvaldīts mans māceklis, tu esi manas sirds uguns. Daudz liesmu vienmēr bija tevī, no šīs stihijas ir noausts tavs Gars. Es taču devu tev vārdu Pēteris, kas nozīmē “Akmens”, lai tas sazemētu tevi. Bez tā tu atrautos no Zemes, bet akmens – zemes daļa, un tu sajuties Zemes dēls tieši tad, kad kļuvi Pēteris. Es mīlu tevi, Pēteri, tu man esi dārgs kā neviens, tu esi mans balsts, caur tevi es bieži runāju, kad jau vairs nevarēju būt cilvēku sadzirdēts. Tavās runās bija daudz manu patiesību un manas pasaules izpratnes. Es zināju, ka uz  taviem pleciem gulsies tā radīšana, ko es pats negribēju sākotnēji radīt. Tikai tava iekšējā uguns, dedzīgais Pēteri, palīdzēja man apzināties, ka tad reliģijas radīšana no manas mācības bija piemēroti tam, lai nostiprinātu to. Lai tā saglabātos vispirmatnējākā veidā. Tu nodevi to tīri, Pēteri. Ne tu esi atbildīgs par to, kas notika vēlāk.


Kad mēs satikāmies ar tevi, es redzēju neievērojamu cilvēku, pat kaut kur apdzisušu pret dzīvi, tev tad likās, ka nekas vairs tevi nevar ieinteresēt. Taču, kad tu sāki klausīties manī, kad spēji noticēt, atlaižot to, kas turēja un mocīja tevi, tad arī izpaudās tava dziļākā būtība. Tu biji no tiem cilvēkiem, kuri daudz ko novērtē ar prātu, vispirms izlaižot caur viņu to, kas atnāk pie viņiem, it kā sargā savu sirdi, baidoties, ka tik tā pēkšņi neaizdegtos. Tāpēc pirmā reakcija – rūpīga izpēte, apskate no visām pusēm. Un tikai pēc tam tas, kas izies caur daudzskaitlīgiem tava intelekta kavēkļiem, sasniedz tavu sirdi un tiek tās pieņemts. Tāpēc man bija svarīgi apiet saprāta kavēkļus un uzreiz nonākt pie tevis sirdī. Tas varēja notikt negaidīti, kad tu nebiji gatavs un vēl nepaspēji izlikt savus “žogus”. Tas notika, kad tu spēji staigāt pa ūdeni, un tavs saprāts cieta graujošu sakāvi. Ieraugot mani, stāvošu tieši uz šūpojošamies viļņiem, tu savienoji savu skatienu ar manējo un saņēmi no manis rezonansi, kura atļāva tev izdarīt to, uz ko tu parastā stāvoklī nebūtu spējīgs. Tad, reizi par visām reizēm noliekot saprātu tajā vietā, kura tam arī pienācās, tu devi izeju savas kaismes ugunij, sava Gara ugunij.


Tālāk visu, ko tu darīji, tu darīji ar šo uguni, un tāpēc viss izdevās. Tu pārraidīji manas Mīlestības rezonansi, pievienojot tai savas uguns sparu. Tam bija šokējošas sekas, tevis izārstēto un atdzīvināto skaits bija lielāks kā jebkuram citam manam māceklim. Taču tu no tā pārdzīvoji vilšanos, un bija brīdis, kad tavā dvēselē dzima šaubas par to, vai tu dari pareizi. Tevi ievainoja tas, ka cilvēki gaidīja no tevis izārstēšanas, aizmirstot par nepieciešamību mainīties, strādāt ar savu dvēseli. Viņi vēlējās iegūt to, kas tev bija, izmantot tavu prasmi, bet vēlāk bija gatavi pielūgt tevi kā ikonu. Tu vienmēr biji pret to, un kādā tev vissmagākajā dienā es parādījos tev, un mēs ilgi runājām ar tevi. Tu raudāji. Es teicu tev, ka tu dari to, ko dari, jo tāds ir tavs aicinājums, tu nevari savādāk. Tātad, tev tas ir jādara, neskatoties ne uz ko, jo citādi tu iesi pats pret sevi. Es palīdzēju tev saprast sevi pašu, savus iekšējos impulsus, es salīdzināju tevi ar arāju, kurš ir sācis art lielu lauku, viņam ir smagi, un viņš neredz saviem darbiem gala. Bet nav cita arāja, kurš varētu viņu nomainīt, viņš ir viens vientulīgs, un lauks, kurš guļ viņa priekšā, tas ir tikai viņa lauks, un nav kam vairāk to art. Mēs ilgi runājām ar tevi, un ilgi es mierināju tevi, jo neviens nebija man tik dārgs tajā brīdī.


Tu aizgāji no šīs pasaules, neizdarījis pat pusi no tā, ko gribēji, pat pusi no tā, ko varēji. Bet tajā brīdī tā bija piemēroti. Tev labāk bija aiziet, lai atgrieztos jau jaunā ķermenī un jaunā tēlā. Tavās rokās tagad ir daudz instrumentu, brāli, un daudz pieredzes aiz taviem pleciem, lai šoreiz nospēlētu visu tā, lai tu pilnībā būtu apmierināts ar izdarīto. Skaties uz savu uguni iekšienē un seko tam, tas vienmēr ved tevi pa tava Gara ceļu.


Kristus pēcteči (bērni)
Tagad mēs parunāsim par maniem bērniem. Mana meita kādu laiku dzīvoja Britānijā, tur pat pasaulē nāca mans dēls. Viņa dzimšana bija neparasta no jūsu viedokļa, jo viņš tika ieņemts starptelpiski. Sakarā ar to, ka Marija vēl joprojām atradās parastajā fiziskajā ķermenī, bet es jau biju pārgājis jaunā ķermenī, mūsu savienošanās nevarēja notikt iepriekšējā veidā. Mūsu ķermeņi saplūda kopā, taču pie tā neradās nepieciešamā šūnu rezonanse, pie kuras notiek ieņemšana. Citiem vārdiem, viņas ķermeņa šūnas “nedzirdēja” jeb “neuztvēra” mana ķermeņa šūnas, jo tās atradās dažādās frekvencēs. Pie tam mūsu Augstākie Es juta viens otru un saplūda. Lai kompensētu šo frekvenču pārtraukumu starp mūsu ķermeņiem, mans gars un Marijas gars uzbūvēja savdabīgu starptelpas “tiltu” starp mums. Marijas ķermeņa vibrācijas uz kādu laiku tika stipri paaugstinātas, bet es, savukārt,  apzināti pazemināju savas vibrācijas par tik, cik bija nepieciešams, lai paliktu jaunajā ķermenī un tai pat laikā atļautu Marijas vibrācijām aizsniegt mani. Pateicoties šai parādībai, mēs ar viņu nonācām ārpus tās telpas, kurā atradāmies, nonākot pavisam citā vietā, ar citu ainavu. Es labi atceros šo mierīgo un kluso dabu ap mums toreiz. Mēs sapratām, ka mums ir izdevies ar vibrācijām pietuvoties vienam pie otra, pilnībā savienoties gan fiziski, gan enerģētiski, un šajā brīdī mēs apzinājāmies, ka tas ir brīnišķīgs iemesls vēl viena bērna ieņemšanai. Es zināju, ka tas ir zēns, ka viņš sen gaidīja piemērotu brīdi, lai iemiesotos, un mēs uzaicinājām viņu. Šajā brīdī mēs abi labi sajutām viņa ienākšanu mūsu iekšienē, jo jaunajā ķermenī tas ir sajūtams ļoti skaidri.


Kad mans dēls piedzima, viņam ļoti labi izpaudās spējas uz starptelpisku saskarsmi un pārvietošanos. Ieejot mūsos starptelpiskā veidā, viņš labi atcerējās to šūnu līmenī. Pēc tam viņu apmācībai paņēma druīdi. Viņš izgāja pie viņiem vairākus iesvētīšanas etapus un pēc tam tika nosūtīts uz Francijas teritoriju, kurp viņam sekoja arī viņa māte un māsa. Mans dēls viegli varēja uzturēt ar mani sakarus, kad es biju prom no zemes realitātēm citās. Šajā savā iemiesošanās mans dēls nedibināja ģimeni, taču viņam bija ārlaulības bērni, lai viņa pēctečos saglabātos tās spējas, kuras viņam bija neparastās dzimšanas dēļ. Bez tam, viņš plānoja dzimt vēlāk kāda sava pēcteča ķermenī, lai izmantotu savas spējas un zināšanas, saglabātas šūnās, diženā iemiesošanās. Mana meita izgāja pie vīra, un viņai bija vairāki bērni, trīs no kuriem vēlāk bija manu gēnu nēsātāji Eiropā, Āfrikā un Āzijā. Savā laikā, mācoties pie indusiem, es apsolīju viņiem atdot parādu, un viens no maniem mazdēliem pēc likteņa lēmuma apmetās uz dzīvi Indijā.


Kristīgās baznīcas pašreizējais stāvoklis un attīstības perspektīvas
Pašreizējais manā vārdā nosauktās baznīcas stāvoklis ir apmēram tāds, kāds ir arī cilvēces vecās apziņas visas sistēmas stāvoklis. Tā ir galīgi novājējusi un jau vairs nav spējīga radīt neko jaunu bez nopietnām izmaiņām apziņā. To, kuri uztur varu baznīcās, kuras sludina Kristus mācību, galvenais uzdevums ir, lai pēc iespējas stiprāk un ilgāk noturētu savas vecās pozīcijas, balstot savu varu pār cilvēkiem uz novecojušām morāles normām. Cilvēka apziņa jau sen ir pāraugusi tos ietvarus un ierobežojumus, kurus šie gani uzstādīja jau viduslaikos, viņa apziņa jau sen ir kļuvusi kosmiska, un vienīgais, kas vēl patiešām var atturēt baznīcu no sabrukšanas un draudzes zaudēšanas, ir Mīlestības ceļš. Ja kristīgā baznīca un tās galvas ies pa Mīlestības ceļu, ja viņi spēs atlaist tās piesaistes un ierobežojumus, pie kuriem turas, ja viņi sajutīsies Dievišķās, kosmiskās, visu pieņemošās un visu aptverošās Mīlestības pavadoņi, tad struktūrai, sauktai par baznīcu, ir iespēja atjaunoties un atdzimt savā īstenajā garīgajā misijā. Pašreizējās baznīcas galvas pagaidām nerāda īpašu tieksmi pārvadīt kosmosa un Dievišķā saprāta Mīlestību, viņu stāvoklis drīzāk ir līdzīgs vecam pussabrukušam cietoksnim, kura aizstāvji ir sagatavojušies ilgam aplenkumam, izvilkuši visu savu seno un novecojušo bruņojumu, gaidot to, ka viņiem sāks uzbrukt ienaidnieks no ārpuses. Bet, tai pat laikā tie, kurus viņi uzskata par saviem ienaidniekiem un kuri atrodas šī cietokšņa ārpusē, jau sen ir atmetuši ar roku šim vecajam monstram un ar smīnu vērš savu skatu nevis uz to, bet gan uz virs viņu galvām izpletušamies Dievišķajām mirdzošajām debesīm.


Kāds būs nākošais baznīcas solis? Vai tā galvas pamanīs to, ka viņi jau sen ir izkrituši no redzesloka? Ko tālāk darīs cilvēce? Es arī pats gaidu atbildes uz šiem jautājumiem. Lai radām tās kopā! Apskauju jūs ar visu sirdi, dārgais brāli, apskauju tevi, svētītā cilvēce. Esmu ar jums un priekš jums, Ješua.


Urānija

25.01-28.02.10

www.y-kostra.ru


Tulkoja Jānis Oppe




Pievienots: 2011/11/21