Ješua: Par kristīšanu



Ješua, pastāsti, lūdzu, kā tu izgāji kristīšanu un kas tas tāds bija?


Es tad izgāju rituālu pie Jāņa, ko bija izgājuši daudzi. Jānis to izdomāja, viņš gribēja, lai cilvēki sajustu, ko nozīmē būt pravietim, kad jūti Dievišķā balsi tevī. Katram šis rituāls izsauca savu reakciju. Kāds atvērās visuma mīlestības un svētlaimes plūsmai, bet kāds aizgāja, vēl vairāk sevī noslēdzies. Man Jānis teica: “Kā tu vēlies, tā arī būs”, tas ir, es iegūšu tieši tik, cik vēlos iegūt. Bet man tad nebija nekā svarīgāka, kā atvērt sevī dievišķo plūsmu un saikni ar visumu, es gribēju sajusties kā tā sastāvdaļa, sajust tādā mērā, lai beidzot saprastu sevi, būt harmonijā ar sevi. Jo es no pašas bērnības jutos atšķirīgs no citiem. Dažreiz, kad es skatījos uz saviem draugiem vai vienkārši uz cilvēkiem, kuri man patika, no manas sirds sāka lauzties tāda spēcīga mīlestības plūsma pret viņiem, ka tas mulsināja gan mani, gan viņus. Es nevarēju tikt ar sevi galā, apzināties, kam man tas, nesapratu, ka viņi skatās uz mani kaut kā dīvaini. Bet Jānis nebaidījās no manis, mums ar viņu uzreiz radās tāda sajūta, ar kuru varētu aptvert visu pasauli, tāda bija šī mīlestība. Mūsu sirdis savienojās acumirklī. Un viņš teica man: “Ko es varu priekš tevis izdarīt, mans brāli? Es esmu gatavs izdarīt priekš tevis jebko.” Un es palūdzu viņu veikt ar mani to rituālu, kuru viņš veica ar citiem. Bet viņš sacīja man: “Priekš kam tev tas? Tev jau tā viss ir, vai tad tas palīdzēs tev atvērties vēl vairāk?” Bet es atbildēju viņam, ka nav nekā svarīgāka par to palīdzību, kuru tu sniedz tam, kurš tev to lūdz. Lai pat tu nezini, kas tieši un kā tieši tev jādara. Ķeries pie lietas un palīdzi tā, kā tu proti, un nebūs nekā priekš viņa labāka.
Un tad viņš nokristīja mani. Tas bija droši vien pats labākais mirklis manā zemes dzīvē. Visā, lai ko es darītu vēlāk, es atdevu sevi, taču tajā brīdī es saņēmu, un saņēmu es tad tik daudz, ka spēju atdot un atdot, jo savienojos ar dievišķās bezgalības avotu. Tajā brīdī es apzinājos sevi, apzinājos savas pagājušās un nākošās iemiesošanās, apzinājos sevi ārpus iemiesošanām un ārpus laika un telpas. Es sajutos Gars pilnā mērā, un, kad es to sajutu, kad izzināju savu veselumu, es sapratu un sajutu, ka mans ķermenis no šī brīža pārvada mani visu, lai cik dižens un milzīgs es nebūtu. Tā tas bija man.


Bet kā tas notiek citiem cilvēkiem? Vai viņi saņem no kristīšanas procesa to, kas jāsaņem?


Pēc manis šo rituālu piesavinājās tie, kuri gribēja vadīt cilvēkus, bet negribēja dot viņiem brīvību. Taču starp cilvēkiem bija tādas personības, kuriem šie ierobežojumi neko nenozīmēja, un viņi saņēma to, ko nevarēja nesaņemt. Viņi vēlējās saplūst ar Dievu un saplūda ar viņu. Tādu bija nedaudz. Pārējie vienkārši guva iespēju mazliet vairāk atvērt sevi, iespēju mazliet vairāk apzināties un ieraudzīt sevi, bet, kā tikko viņi saņēma šo zināšanu, to viņiem tūlīt pat pa savam skaidroja garīdznieki, un tāpēc iznāca tā, ka viņi atdeva savu pieredzi, atteicās no sevis izzināšanas, pārņemot svešu pieredzi. Viņus pārvērta barā, sadzina aplokos, atļaujot viņiem laiku pa laikam pastaigāties tam stingri atvēlētās vietās, dzīvot, plūkt zāli un necelt galvas uz augšu. Un tas viņiem bija pieņemams. Cilvēki bija apmierināti, jo vairāk par visu viņiem tad gribējās justies vājiem un zināt, ka ir kāds stiprs, daudz pieredzējis un gudrs, kurš ved viņus aiz sevis, norādot ceļu, kā viņi domāja, pie Dieva. Bet patiesībā viņi gāja (un iet vēl līdz šim) pavisam uz citu pusi.


Kā tu uzskati, vai garīguma attīstībai kristīšana dod labumu bērna vecumā?


Kad jūs esat bērni, visi jūs esat tuvāk dievišķajam kā jebkurš kristīts vai citu rituālu izgājis garīdznieks. Dievišķās visuma plūsmas ienāk jūsos viegli un brīvi, ja tikai jums tās neaizver ar bailēm un vardarbību pieaugušie. Jūs uzticaties sev bērnībā un smeļat savu radošumu un dzīves enerģiju no savas iekšienes. Vairāk neko arī nevajag. Un, tikai, kad jūs sākat pa īstam klausīt tos, kas māca jūs bailēm un neticībai sev, jūs pamazām zaudējat savu sākotnējo ceļu. Jūs varat kristīt bērnus, iepotējot viņiem to, kas viņiem ir svešs, izskaidrojot viņiem to, ko viņi ieraudzīs un sajutīs, no sava redzes viedokļa. Taču varat kristīt viņus, vienkārši rādot viņiem viņu pašu dabu un spēku. Taču, tad jebkurš brīvs bērns sacīs jums: “Es arī tāpat to zinu, kāpēc tu mani atvedi uz šejieni? Šeit nav nekā interesanta. Iesim labāk, parotaļāsimies.”


Kā palīdzēt cilvēkiem saņemt no kristīšanas to, ko viņi grib saņemt? 


Ja cilvēks izvēlas kristīšanu kā ceļu sevis izzināšanai un saiknei ar Dievišķo sevī, viņš arī tāpat saņems to, kas jāsaņem. Bet, ja kristīšana viņam ir veids būt kā visiem, veids iegūt papildus spēku un aizsardzību, veids savu iekšējo problēmu atrisināšanai, tad viņš tikai kļūs par tās sistēmas vergu, kura barosies no viņa, dodot viņam to, ko viņš grib dabūt, un tā vietā noņemot viņa spēku. Katrs ir brīvs izvēlēties to ceļu, kurš viņam patīk. Būt meistaram – tas galu galā arī ir krusts. Bet ne tik smags, kā jums liekas.


Urānija

www.y-kostra.ru


Tulkoja Jānis Oppe



Pievienots: 2011/08/02