Par garīgajām mācībām

Krajons caur Urāniju



“Sveicināts, Krajon!
Mūsu laikos eksistē ļoti daudz mācību, ceļu un garīgo skolu. Visas tās kaut kur sakrīt, taču ir arī atšķirības mācībās. Tātad, no šīm mācībām patiesa ir tikai viena, bet pārējās ne gluži precīzas. Baidos, dažas ir pat pavisam melīgas un ne pie kā nenovedīs. Kā pareizi izvēlēties sev ceļu? Kā man zināt, varbūt arī visi čenelingi – ir tikai... krāpšana? Un vēl kas. Bieži nākas dzirdēt par tādiem jēdzieniem kā “dievišķā mīlestība”, “mīlestība pret visu esošo” un tml. Bet kas, ja man tas nav pa prātam? Es negribētu kļūdīties, izslēdzot šo ceļu... taču, ja es sekošu mācībām, kur par pamatu ņemtas Mīlestība un Gaisma... tas būs ceļš “bez sirds”, jo es nejūtu tieksmi uz to. Kādu padomu tu varētu dot? Jau iepriekš paldies!”


Sveicināts, dārgais, es esmu Krajons no Magnētiskā Dienesta. No tās neredzamās substances, kura aptver un caurauž visu šo pasauli, katru dzīvu būtni, katru smilšu graudiņu un katru molekulu. Es esmu tas, kas eksistē kopā ar jums un blakus jums, taču jūs nevarat mani ieraudzīt. Jūs varat tikai redzēt un just manas izpausmes jūsos. Tad, vai es eksistēju, ja es neeju, nerunāju, neveicu darbības tā, kā tās veicat jūs? Ja jūs dzirdat manu balsi tikai savā iekšienē, vai es eksistēju? Cilvēks vienmēr jautā sev, vai eksistē tas, kam viņš tic? Viņš vienmēr meklē apstiprinājumus tām sajūtām un priekšnojautām, kuras jūt savā iekšienē. Viņa saprāts pat izdomā sarežģītas ierīces, kuras varētu nofiksēt un pierādīt šaubu māktajam saprātam, ka tas eksistē. 

Un, kad tas izdodas, cilvēks mēdz būt ļoti priecīgs! Viņš saka: lūk, beidzot, es labāk sapratu, no kā sastāv visums! Es vairāk uzzināju par to, kā strādā šis visuma aspekts, tagad es varu kaut kā izmantot to sev un tiem, kas ir man apkārt. Es nezināju, taču es veicu eksperimentu, un tagad es zinu! Šis spēks nav redzams ar acīm, taču mana ierīce fiksē to, tātad, tas ir!


Cilvēks ņem sava eksperimenta rezultātus un saka: “kaut kur iekšienē es zināju, ka tas ir tā, kaut kas manā iekšienē teica man priekšā, kur meklēt un kā darboties, lai atrastu. Tātad, tā bija atklāsme, kura atnāca pie manis nezin no kurienes. Un šī atklāsme atveda mani pie patiesības!”


Cilvēks sāk būvēt teorijas un hipotēzes par apkārtējo pasauli, izejot no tās atklāsmes, kuru apstiprināja viņa ierīce, viņa eksperiments. Taču pēc tam viņu nomainīt atnāk cits cilvēks ar savu ierīci, kura liek apšaubīt to eksperimentu, kuru veica viņa priekštecis. Jaunais zinātnieks apgalvo: “jā, iepriekšējā teorija strādā, taču tikai pie zināmiem apstākļiem, bet vairumā gadījumu viss notiek ne gluži tā, bet pareizāk, pavisam ne tā! Un, lūk, mani pierādījumi!“ Un cilvēki atkal tic viņam, tāpēc ka viņš apraksta pasauli loģiski un saskanīgi, balstoties uz jaunajiem pētījumiem.
Vai šis zinātnieks būs pēdējais savā ciltī? Vai viņa teorija būs pēdējā un galīgā, vai atradīsies jauns pārņēmējs, kurš atkal apgriezīs visu kājām gaisā un pasludinās savu? Protams, nebūs. Pēc viņa atnāks citu zinātnieku paaudzes ar vēl pilnīgākām ierīcēm, kuras raks vēl dziļāk un fiksēs vēl labāk. Bet visums kā bija, tā arī paliek noslēpums...


Labi, tie bija zinātniski pētījumi, bet garīgās mācības taču – tas ir kaut kas pavisam cits, teiksi tu. O jā, protams, pavisam cits! Jo tie taču, kas tās izdomā, nevar pierādīt savu taisnību ar ierīču palīdzību! Viņi var atsaukties tikai uz savu dzīves pieredzi, uz savu sekotāju pieredzi, un atkal taču, uz iekšējo pārliecību par savu vārdu patiesumu. Garīgajiem guru nav svarīgi saprast, kā strādā visums, viņiem ir svarīgi iemācīt cilvēkam būt laimīgam šajā pasaulē. Bet laime cilvēkam – tas taču ir tik vienkārši un tik sarežģīti vienlaicīgi... Un cilvēki skatās uz šī guru sekotāju laimīgajām sejām un domā: lūk, viņa, patiesā mācība, lūk, viņš, pats labākais ceļš uz laimi un pašizziņu! Paiet laiks, un dažs no guru sekotājiem aizgriežas no viņa un sāk skatīties uz cita guru pusi ar citu, kā viņam liekas, labāku laimes teoriju... Bet tā skolotāja vietā nāk arvien jauni un jauni, aiz kuriem atkal iet cilvēki... 

Tad, vai var šeit atrast patieso un galīgo mācību? Vai var dzīvē vispār kaut kas būt “reizi par visām reizēm” pareizs? Jeb teorijas un pasaules uzskati ir līdzīgi viļņiem, kuri veļas uz krastu, veltīgi mēģinot aptvert to ar sevi, taču neizbēgami atgriežoties atpakaļ okeānā?


Es zinu, dārgais, ko tu tagad izjūti. Ar tevi notiek kaut kas sāpīgs, dīvains, saēdošs to saskanīgo uzskatu sistēmu, kuru tu pats sev esi uzbūvējis, izmantojot dažādas zinātniskas un garīgas mācības. Tev ir neomulīgi atrasties iekšā grūstošā pilī, kur sabirst te viena, te cita siena. Neomulīgi un baisi... un tu nesaproti, ko darīt? Vai tiešām pamest visu to, kas ar tādām pūlēm tika radīts, kas balstīja tevi visu šo laiku, dodot miera un sapratnes sajūtu? Taču veselais saprāts saka tev priekšā: atrasties sabirstošā smilšu pilī ir bīstami, vienīgais pareizais lēmums – iziet no tās. Un, lūk, pienāk brīdis, kad pašsaglabāšanās sajūta uzvar žēluma pret zaudēto sajūtu, un tu sper soli ārā. Un... Dievs, kāds plašums! Kāda neaptverama telpa pēkšņi aptver tevi! Neizpētīta, biedējoša un vienlaicīgi vilinoša! Tu sajūti to visu, tu uzsūc to ar katru savas apziņas šūnu, tu jūti šo brīvību un laimi vienkārši BŪT... Nebūvēt jaunas sienas, neuzlabot un neremontēt veco mītni, nenorobežoties un neaizsargāties, bet būt... Un tā ir pati brīnišķīgākā sajūta no visām, ko tu esi izjutis pēdējā laikā!


Tieši šajā stāvoklī ir viegli saprast to, par ko tu jautā. Tieši no šī brīvības stāvokļa vajag pajautāt sev, ko tu esi ieguvis no tām mācībām, čenelingiem un grāmatām, kurus studēji un izlasīji visā pagājušajā laikā. Katrā no tiem bija kaut kas, kas veda tevi pie tās sevis jušanas, kuru tu izjūti tagad. Katrs no tiem savā veidā, kaut kur miglaini, kaut kur tieši, norādīja tev uz tavu iekšējo zināšanu, kuru tu tikai tagad atklāji un sajuti sevī. Lai pagaidām tu pat nevari aprakstīt to, kas atvērās tev, lai pat pagaidām nevari saprast ar prātu, bet vari tikai sajust, taču šī zināšana ir tevī, un vienmēr tevī ir bijusi. Tu meklēji to daudzos ap tevi, vāci pa kripatiņām, būvējot savu pili, bet pilnībā spēji iegūt tikai tad, kad atmeti visus savus un citu priekšstatus un izgāji aiz tās mazās pasaulītes robežām, kuru tik ilgi sev būvēji... Tieši tagad tu sajūti savu pašvērtību, savu diženumu un savu spēku. Tieši tagad tu pilnībā pārvaldi sevi un savu zināšanu, sakrātu daudzos un daudzos iemiesojumos. Tieši tagad tu stāvi uz lietu būtības patiesās sapratnes sliekšņa...


Taču pasaule ir iekārtota tādā viltīgā veidā, ka, kamēr tu stāvi uz sliekšņa, tu zini vairāk, kā, kad sper soli aiz sliekšņa... Kā tikko tu sāc tikt skaidrībā, pētīt, klasificēt, izteikt vārdos un citos simbolos to zināšanu, kuru sajuti iekšienē, tu pakāpeniski, sev nemanāmi sāc būvēt jaunu pili... Sākumā fundamentu, pēc tam sienas, griestus, jumtu, skaistus tornīšus... Jā, šī pils ir daudz labāka par iepriekšējo, tā ir lielāka, modernāka, mājīgāka, gaišāka. Tā daudzējādā ziņā atspoguļo to sevis sapratni, kura bija tev, kamēr tu vēl nebiji pārkāpis slieksni... Tādā pilī tev būs daudz patīkamāk dzīvot un skatīties ārā pa tās logiem uz apkārtējo telpu... Tu teiksi, ka pils – tas ir slikti? Ka labāk dzīvot bez pils, neaptveramajā plašumā un pastāvīgi just sevi kā visuma valdnieku? Bet, dārgais, pavisam bez pils tu nevarēsi... Agri vai vēlu tev ievajadzēsies jumtu virs galvas, tāpēc, ka līst lietus, agri vai vēlu tu nogursi no šī plašuma, un tev sagribēsies ērti saritināties un pagulēt kaut kur klusā stūrī... Tev būs vajadzīga atpūta no paša zināšanas un paša diženuma. Tas taču ir tik dabiski...


Tad kur tad dzīvo Mīlestība? Un vai viņa ir tajā visuma vietā, kur tu izgāji no savas pils un kur sajuti savu bezgalību? (Starp citu, neviens netraucē tev tagad iziet no pils, nesagraujot to, atkal izsaucot sevī brīvības un plašuma sajūtu, bet pēc tam atkal atgriezties atpakaļ pilī ar sapratni tam, ka tā ir tikai uz šo laika periodu tev nepieciešama ilūzija).
O jā! Mīlestība ir šajā plašumā, šajās debesīs, šajā zemē, šajā ūdenī, šajā gaisā! Un tā bija pirmā sajūta, kura radās tevī, kad tu izgāji ārpusē... Bezgalīgas un visaptverošas mīlestības sajūta. Tajā brīdī tu zināji un juti, ka tu tad arī esi tā Mīlestība, tu tad arī esi tā Gaisma iekšienē, kura apgaismo telpu un dod tai tiesības uz dzīvību. Mīlestība un Gaisma ir tavos sirdspukstos, tavā elpā, tavā skatienā un balsī... Tās vienkārši ir, tāpēc ka tu pats esi Mīlestība un Gaisma. Un tu pēkšņi atceries par viņiem, par tiem, ko lasīji un klausījies toreiz, kad dzīvoji vecās, tagad sagrautās pils iekšienē... Vai bija Gaisma un Mīlestība viņu iekšienē? 

Jā, bija. Lai zibšņiem, lai ne visur, taču bija. Tie bija tie paši mirkļi, kad šī Gaisma it kā bāciņa mirgoja tumšā naktī, un kaut kas tavā iekšienē, tava paša iekšējā Gaisma, atsaucās uz šo mirgošanu... Tu saproti, ka tas bija tā, un tevi aptver neticamas pateicības sajūta par šīm bāciņām. Jā, tagad tu redzi, ka daudzi no tiem cilvēkiem, aiz kuriem tu gāji agrāk, patiesībā tā arī nav spējuši iziet ārpus savām pašu pilīm. Dažs no viņiem visus spēkus tērē tam, lai lāpītu un labotu brūkošās sienas, bet dažs vienkārši ir sarāvies kamolā un gaida pils sabrukšanu, taču nesaprot, ka ir pienācis laiks bēgt no tās prom... Tagad tu visu to redzi... Tu redzi to vecos aizkvēpušos logus, caur kuriem daudzus un daudzus gadsimtus lauzās, neskatoties uz visiem šķēršļiem, Mīlestības un Prieka Gaisma. Viņi darīja savu darbu tā, kā varēja. Kā prata toreiz. Nesaprotot sevi, baidoties paši no sevis, bīstoties no apkārtējās pasaules, taču viņi nāca, katrs pa savu ceļu pie Sevis, katrs ar savu Mīlestības Gaismu.


Vai tu iesi tagad kopā ar viņiem zem viņu karogiem? Es redzu, tu smaidi... Varbūt ir pienācis laiks palīdzēt viņiem? Varbūt ir pienācis laiks atvērt sevi un savu zināšanu? Varbūt tā kļūs par bāciņu tiem, kas vēl nav atraduši savu ceļu?
Vai izvēlēties Sirds ceļu vai Mīlestības un Gaismas ceļu, jautāji tu. Jautāji toreiz, vēl atrodoties vecās pils iekšienē. Bet tā “Mīlestība” un tā “Gaisma” taču bija vienīgi izkārtnes pie sienas, tikai lozungi, skatoties uz kuriem, tevī bija jāpamostas Īstajam, Patiesajam Es... Tava Sirds vienmēr ir zinājusi par to, un tāpēc iebrēcās par to, ka viņas ceļš un šo lozungu ceļš – tas nav viens un tas pats. Tagad tas tev ir skaidrs kā nekad agrāk. Taču arī tagad, izvēloties Sirds ceļu, tu zini un sajūti, ka Gaisma un Mīlestība nekur nav pazudušas, viņas vienmēr ir ar tevi. Tāpēc, ka vienkārši nevar BŪT citādāk. Tāpēc, ka citādāk nav iespējams BŪT...


Un tas patiešām ir tā.

KRAJONS

4.01.2012

Uranija

http://www.y-kostra.ru/?page_id=2765


Tulkoja Jānis Oppe



Pievienots: 2012/01/07