22. Almenas Kristāla liktenis

2. daļa


Tagad izstāstīšu par citu, jums nezināmu cilvēku kultūru – TOCTEKU civilizāciju. Mazliet vairāk kā pirms septiņiem tūkstošiem gadu TOCTEKI iekārtojās mūsdienu Peru teritorijā (Kordiljēru (Andu) rietumu daļa, Dienvidamerika). Sākotnēji tocteki saucās par LEJĀDIEŠIEM, tāpēc ka viņu kultūra balstījās uz saikni ar Plejādēm. Šīs cilvēku kultūras kuratoru lomu agrās attīstības etapā spēlēja plejādiešu civilizācija, kura pazīstama informētiem Gaismas Darbiniekiem kā SAPRĀTĪGO ČŪSKU civilizācija. Ne nejauši par šīs civilizācijas totēmu kļuva čūskas. Vēlāk lejādieši pārdēvējās par TOCTEKIEM, tā kā, kad bija sarauta saikne ar Plejādēm, zināmu laiku aktīvi kontaktējās ar Būtni, pazīstamu cilvēkiem kā DIEVS TOTS (skaņu apvienojums “TOC” piedzima, pateicoties izrunas īpatnībām, TOC dotajā gadījumā – tas ir TOT). “TEK” nozīmēja “Aizbildnis”, “Dievība”. Tādejādi, TOCTEKI – tie ir cilvēki, kuri atrodas TOTA (TOCa) aizbildniecībā.


Par viņu ideoloģijas pamatu kļuva cilvēka harmoniskas attīstības ideja, kur cilvēks ir pirmatnējās dabas organiska daļa. Jau sākotnēji tocteku civilizācija bija veģetāriska. Cilvēki nelietoja pārtikā dzīvnieku, putnu un zivju gaļu. Neattīstīja ražošanas līdzekļus, kaut kādas tehnoloģijas. Taču ļoti aktīvi izmantoja garīgās prakses. Brīvi telepātiski kontaktējās savā starpā, praktizēja ceļojumus ārpus ķermeņa (veica astrālus ceļojumus ārpus fiziskā ķermeņa uz citām pasaulēm, uz citām planētām). Tocteku, kuri nodarbojās ar īpašu vingrošanu, fiziskie ķermeņi bija ļoti attīstīti, proporcionāli veidoti. Šīs civilizācijas pārstāvju garums – no 2,8 līdz 3,5 metri. Tam laikam – tas ir pietiekoši liels garums. Tāpēc ka kopumā postatlantiskā cilvēce jau sāka samazināties izmēros. Un pat punduri arvien biežāk sāka dzimt uz planētas. Kaut arī agrāk bija liels retums.


Harmoniski eksistējusi trīssimt gadu, civilizācija nonāca krīzes joslā. Kontakti ar citu pasauļu un planētu pārstāvjiem, kuri notika astrālo ceļojumu rezultātā, nevarēja palikt bez sekām. Daži tocteki, lai iekārtotu savu sadzīvi, sāka ienest savā dzīvē citu pasauļu tehnoloģiskās zināšanas. Būvēja ērtākus mājokļus, ar komfortu organizēja eksistenci savu personīgo zemes gabalu teritorijās. Parādījās nožogojumi starp mājokļiem, dārzi, baseini, strūklakas, individuālas elektriskās stacijas. Sākās sadalīšanās starp cilvēkiem, gadsimtiem dzīvojošiem vienotā kopienā. Un, lūk, beidzot, parādījās tie, kuri izgatavoja un paņēma rokās... ieročus. Sākumā tie tika izmantoti medībās. Viens otrs no toctekiem sāka lietot barībā gaļu... Uzliesmoja agresijas pirmās dzirksteles. Bet vēlāk iedegās konflikti. Tajā skaitā arī bruņoti. Pēc tūkstošgades puses no sava rašanās brīža tocteku kultūra pārvērtās militarizētā, agresīvā sabiedrībā, iekšēju pretrunu un cīņas par varu plosītā.


Tajā laikā, kad uz Zemes ieradās roumi, tocteki dzīvoja daudzās militarizētās apmetnēs, karojošās savā starpā. Tas vai cits vadonis, militārs līderis, mēģināja sagrābt citas apmetnes, tās pakļaut un uz tā rēķina palielināt savu spēku, pastiprināt armiju. Pirms 5554 gadiem starp militārajiem vadoņiem izcēlās viens, kuram izdevās pakļaut divas trešdaļas tocteku iedzīvotāju. Šī vadoņa vārds – TOCKEALS. Viņš bija talantīgs karavadonis, organizators. Izcēlās ar cietsirdību, rakstura stingrību un īpašu viltību, kas palīdzēja viņam tikt galā ar saviem ienaidniekiem. Tocteki, kuri nevēlējās samierināties ar Tockeala varu, atkāpās uz ziemeļiem, kamēr, beidzot, nesasniedza kontinenta ziemeļrietumu malu (mūsdienu Kolumbijas tagadējā teritorija – S.K. piezīme), izejot okeāna krastā.

 Bēgļi, bēgot no vajāšanās, uzbūvēja laivas un devās bīstamā ūdens ceļojumā. Tockeala armija aizkavējās okeāna krastā, nolemjot uzbūvēt stiprākus kuģus, lai netiktu pakļauta briesmām. Viņi bija pārliecināti, ka bēgļiem neizdosies aiziet. Dusmas nedeva mieru Tocteku vadoņa sirdij. Vajātāju mudināja ne tikai vēlēšanās panākt un atgriezt uz dzimteni nepaklausīgos tautiešus. Viņam bija personisks iemesls. Sieviete vārdā HARIMAIJA, pret kuru viņš bija iededzies kaislē, bija izvēlējusies nevis viņu, karavīru-uzvarētāju, bet gan zaudējušo vadoni – MECTEKU.
Laika apstākļi bija labvēlīgi bēgļiem. Vējš pūta viņu nelielo laivu burās. Mecteka armijas atliekām un miermīlīgajiem pilsoņiem, kas bija izglābušies no nezēlīgā Tockeala, sekmīgi izdevās sasniegt Ziemeļamerikas dienvidrietumu malu (mūsdienu Nikaragvas valsts teritorija – S.K. piezīme). Tocteki jau bija izkāpuši krastā un pavadījuši šeit nakti. Bet no rīta ieraudzīja uzlecošās saules staros vajātāju kuģus. Bailes skāra karavīru un mierīgo iedzīvotāju sirdis. Svešā kontinenta krasts neviesmīlīgi bija sagaidījis cita kontinenta iemītniekus. Milzīgas klintis it kā kalpoja par cietoksni. Uzkāpt pa tām nebija iespējams. Mecteks un viņa cilvēki izrādījās iespiesti šaurā piekrastes joslā. Kurp iet... Pa kreisi? Pa labi? Ja tuvumā nav ejas caur klintīm – tātad, Tockeala armija bez grūtībām panāks atkāpjošos. Tas nozīmēja viņiem vai nu nāvi, vai nežēlīgu gūstu.


Mecteks, pēc neilgām šaubām, pieņēma lēmumu iet turp, kurp pūta vējš: uz dienvidaustrumiem. Nogurušie bēgļi, baiļu dzīti, ātrā solī virzījās gar piekrasti. Tockeala kuģi bija pietuvojušies viņiem par tik, ka jau bija dzirdamas vajātāju balsis. Skanēja aprautas kaujas komandas, tika sistas kara bungas, noskaņojot kareivjus uz priekšā stāvošo kauju. Bet ejas starp klintīm vēl joprojām nebija. Likās, glābiņa nav. Taču tajā brīdī, kad Tockeala karavīri jau bija gatavi izkāpt uz sauszemes, Mecteka vienības avangards ziņoja, ka klintis priekšā ir pavērušās un gatavas ielaist viesus kontinenta iekšienē. Ar divkāršu enerģiju bēgļi traucās uz priekšu. Milzīgi akmeņi zem kājām traucēja pārvietoties. Taču, sajūtot glābiņu, cilvēki it kā nejuta tos.


Tockeala armija, izkāpusi krastā, sāka dzīties pakaļ. Kareivji ieraudzīja eju starp klintīm, kurp nozuda ienaidnieki. Vadonis un viņa tuvinātie bija pārliecināti, ka tagad bēgļiem neaiziet. Lepnais karavadonis jau sapņoja, kā pie viņa drīz atvedīs nepakļāvīgo Harimaiju un jaunā sieviete uz ceļiem lūgsies žēlastību. Taču pēkšņi pienāca ziņojums: “Vadoni! Šeit ir kāda burvestība! Maģija! Mēs nevaram tikt tālāk!”


Patiešām, bija noticis kaut kas līdzīgs brīnumam. Starp klintīm, ejā, nebija redzama šķēršļa. Taču Tockeala karavīri, traucoties uz priekšu, it kā atdūrās pret sienu. Meta šķēpus, šāva no lingām un arbaletiem – viss velti. Neredzamais šķērslis atdalīja vajātājus no vajājamiem. Izlaida bēgļus, taču apturēja Tockeala kareivjus.


Tajā laikā, par kuru runājam, gandrīz visi tocteki vairs nevarēja veikt astrālus, ārpusķermeņa ceļojumus, viņiem nebija senču zināšanu un prasmju. Iedziļināšanās matērijā, parādījusies agresija bija atņēmusi cilvēkiem psihiskās un maģiskās spējas. Un viņi vairs neatcerējās to, ka eksistē tā saucamās “enerģētiskās aizsardzības”.
– Dievības ir pret to, lai mēs ejam tālāk! – tāds bija priestera, Tockealam pietuvināta, spriedums.


Negribīgi, sažņaudzis dūres, vadonis deva pavēli:
– Atgriežamies!
Mani dārgie! Ceru, šīs detaļas nav nogurdinājušas jūs! Krajons grib, lai jūs zinātu: periodā pirms 11 tūkst. – 5 tūkst. gadu JUMS IR UNIKĀLA, APBRĪNOJAMA VĒSTURE. PATIESA CILVĒCES VĒSTURE, PAR KURU JUMS PAGAIDĀM IR ZINĀMS NIECĪGI MAZ. ŠAI VĒSTUREI IR SAVI VAROŅI, PAR KURIEM AGRI VAI VĒLU UZZINĀSIET. PATIESĀ CILVĒCES VĒSTURE ATGRIEŽAS PIE JUMS. UN NE TIKAI AR VISPĀRĒJĀM ATTĪSTĪBAS TENDENCĒM, VĒSTURISKIEM DATUMIEM, BET ARĪ AR JAUNIEM CILVĒKU VĀRDIEM. VAI TAD TAS NAV BRĪNIŠĶĪGI, MANI SAULAINIE: JUMS RODAS IESPĒJA UZZINĀT TO VĀRDUS, KURI RADĪJA CILVĒCES VĒSTURI, LAI JŪS ŠODIEN VARĒTU SĀKT AUGŠĀMCELŠANĀS UN UZKĀPŠANAS PA GAISMAS SPIRĀLI PROCESUS? GAISMAS DARBINIEKI! TIKAI, LŪDZU, NEBRĪNIETIES, KAD KĀDĀ JAUKĀ BRĪDĪ SAPRATĪSIET, KA ŠIE VĀRDI IR – JŪSU VĀRDI (ILGSTOŠS, GUDRS KRAJONA SMAIDS).


Bet atgriežamies pie mūsu stāsta. Jūs jau sapratāt, ka bēgļiem-toctekiem sniedza palīdzību roumi. Viņi zināja, ka tuvojas viesi no cita kontinenta, tā kā bija lietas kursā par notiekošo. Roumiem, kas pārzināja mākslu darbā ar augstām enerģijām, nebija grūtību uzlikt enerģētisku aizsargbarjeru, kuru nespēja pārvarēt Tockeala armija.
Jā... Aizsargbarjeru uzlikt nebija gūti. Daudz grūtāk izrādījās... noturēt to pastāvīgi. Vadonis Tockeals izcēlās ne tikai ar nežēlību un viltību. Neatlaidība, vēlēšanās, lai ko tas nemaksātu, sasniegt savu mērķi, arī bija neatņemamas viņa rakstura īpašības. Atkāpies uz savu kontinentu, blēdīgais karotājs atstāja pie ejas, kur stāvēja aizsargājošā enerģētiskā barjera, kareivju nodaļu, kuriem ikdienu bija jāpārbauda – vai vietā ir neredzamā siena. Iekšējā sajūta teica viņam priekšā, ka šķērslis ir radīts mākslīgi un agri vai vēlu tas pazudīs. Periodiski nodaļa, dežurējoša pie aizsardzības ekrāna, mainījās. Bija organizēts sava veida militārs postenis...


Roumi viesmīlīgi uzņēma bēgļus-toctekus ar Mecteku priekšgalā, piešķirot viņiem pajumti, radot nepieciešamos apstākļus dzīvei. Likās, viss nokārtojas laimīgi. Taču situācija drīz sarežģījās. Roumiem bija nepieciešams arvien vairāk un vairāk enerģijas viņiem priekšā stāvošo uzdevumu izpildei. Enerģijas lielākā daļa gāja plānveida ikdienas darbam ar Planetāro Kristālisko Režģi. Ar lielu mīlestību, rūpīgi un gādīgi roumi radīja planetārā Almenas Kristāla “graudu”. Bez tam, veica planetāro čakru, planētas enerģētisko centru, enerģētisku pārkodēšanu. Nenovērtējamu palīdzību roumi sniedza saviem līdzgaitniekiem Lielā Plāna izpildē, kuri bāzējās citā kontinentā – Eirāzijā. Šie līdzgaitnieki ir pazīstami jums kā ARIJI. Viņu galvaspilsēta Arimoija atradās mūsdienu Krievijas teritorijā, Dienvid-Urālu priekškalnēs. Arijiem nācās tieši izjust “planetārās imunitātes pret iebrukumu” zaudēšanas sekas. Viņiem, izrādoties izolācijā, iekrita uzdevums meklēt posthiperborejiešu iedzīvotāju aizsardzības ceļus pret daudzu ienaidnieku iebrukumu, kurus vadīja citas pasaules spēki. Ariji turējās pretī galaktiskajam Tumsas Ģimenes ordenim, kurš veica aktīvus mēģinājumus atnākt uz šo pasauli, Eksperimenta zonā, un pabeigt to savā labā, pārtraukt cilvēku civilizācijas evolucionāro attīstību. Par ariju galvenajiem sabiedrotajiem kļuva tieši roumi, kuri sniedza arijiem nenovērtējamu palīdzību. Roumi, enerģētiski saistīti ar Ziemeļamerikas teritoriju, nevarēja pamest to. Viņiem bija liegta iespēja tieši kontaktēties ar arijiem. Taču aktīvi tika veikti telepātiskie un enerģētiskie sakari. Bez tam, starp roumiem un arijiem eksistēja arī cits starptelpas sakaru veids, kurš atļāva pārsūtīt senus artefaktus no mūsdienu Meksikas teritorijas tieši... uz Arimoijas – ariju galvaspilsētas – centrālo laukumu. Liela bija Mīlestība starp šīm tautām – roumiem un arijiem. Bez iespējas kontaktēties tieši, atrodoties dažādos planētas stūrīšos, šīs tautas tomēr bija vienotas. Mīlestība un kopēja lieta apvienoja tās... Pēc tam, satikušies garīgajā pasaulē, šo divu tautu līderi apkampa viens otru, viņu sirdis saplūda vienā un iepukstējās unisonā tā, ka visa galaktiskā Gaismas Ģimene sajūsmā aizturēja elpu (KRAJONA SMAIDS).


RAFAILJA [РАФАИЛЬЯ (krieviski) (tulkotāja piezīme)] – tā sauca roumu līderi. ARIJS ELS [АРИЙ ЭЛЬ (krieviski) ) (tulkotāja piezīme)] – tādu vārdu nesa ariju līderis. Kad viens no viņiem, uzkāpis kalna galā, sāka dziesmu, otrs, pacēlies augšup, pievienojās. Viņi nedzirdēja viens otru, tā kā kilometru tūkstoši šķīra viņus. Taču dziedāja unisonā, nesabojājot vienoto harmoniju. Un šo dziesmu, pamirstot godbijībā, klausījās ne tikai cilvēki, bet dzīvnieki un putni. Un pat augi atvēra savas dvēseles pretim tās apbrīnojamās melodijas skaņām...


Mani dārgie! Jūs zināt viņus abus! Viņi jums ir ļoti labi pazīstami – tiesa, zem citiem vārdiem. Būtības nāca uz jūsu pasauli visbiežāk laikmetu saskarēs. Un viņu atnākšana dažreiz nozīmēja jaunas ēras sākumu... Viņu dzīve – Lielas Kalpošanas piemērs!


Atgriežamies pie roumiem un toctekiem. Lietas nonāca līdz tam, ka noturēt aizsargbarjeru kļuva arvien grūtāk. Un arī pats Tockeals ar gadiem bija izmainījies. Tas jau bija ne vienkārši militārs vadonis. Viņš bija kļuvis par marioneti Tumšo spēku rokās, kuri slēpās aiz dimensiju plīvura. Tieši tie, Tumšie spēki, dzina Tockealu turp, uz otru kontinentu. Viņš aprīkoja kuģus, veica vienu ekspedīciju pēc otras, lai apietu klintis un atrastu ceļu, kurš aizvedīs pie Mecteka un viņa cilvēkiem. Taču neredzamais spēks atkal un atkal apturēja Tockeala kareivjus. 15 gadu laikā bija dzimusi speciāla ideoloģija, kura skaidroja toctekiem, ka tur, aiz neredzamās barjeras, dzīvo dēmoni, melnie priesteri, paglābuši nepaklausīgos – viņu valsts ienaidniekus. Agri vai vēlu ienaidnieki pieņemsies spēkā un izdarīs viņiem uzbrukumu. Tāpēc ir svarīgi izdarīt triecienu pirmajiem, organizēt jaunus un jaunus karagājienus pret “Dēmonu valsti” – tā iesauca tocteki Ziemeļamerikas zemi, kurp nespēja nokļūt.


Kādu reizi vienai no nodaļām tomēr izdevās iekļūt aiz neredzamās aizsardzības un atgriezties. Tad kareivji arī izstāstīja to, kādi viņi ir – dēmoni. Par “dēmoniem” tika pasludināti, protams, roumi, tik ļoti atšķirīgi no parastiem cilvēkiem.


Radīt un uzturēt enerģētisko aizsargbarjeru roumiem kļuva arvien smagāk un smagāk. Un ne tikai tāpēc, ka daudz iekšējās enerģijas tērējās darbā ar Planetāro Kristālisko Režģi, ar Almenas Kristāla kodolu. Bija arī vēl viens svarīgs enerģijas nepietiekamības cēlonis. Roumi bija spiesti kopā ar arijiem noturēt spiedienu no citdimensiju un citplanētu spēkiem, kuri no visiem spēkiem mēģināja ielauzties Eksperimenta Zonā. Tikai atsevišķām, nelielām starpgalaktiskā Tumšā Ordeņa nodaļām izdevās iekļūt caur portālu, kuru viņi atvēra Zibērijas (Sibīrijas) teritorijā. Taču, izmantojot telepātiju, savas psiholoģiskās iedarbības uz būtnēm prasmes, dažādi Tumsas spēku pārstāvji veica mēģinājumus atvērt jūsu pasauli “no iekšienes”. Tāpēc daudzi dažādu tautu un kultūru vadoņi visos kontinentos nonāca viņu ietekmē, kļūstot par paklausīgām marionetēm. Par to, kā ariji un roumi turējās viņiem pretī, var stāstīt ilgi un aizraujoši. Tas ir ļoti svarīgs un notikumiem piesātināts jūsu planetārās vēstures posms, par kuru gandrīz neko nezināt.

Šodien pagaidām runāju par roumu un tocteku pretimstāvēšanu, tā kā tā ir saistīta ar Almenas Kristāla vēsturi.
Roumu pēdējie dzīves gadi uz planētas bija dramatisku notikumu piesātināti. Tocteku armija galu galā aplenca viņus. Aizsargbarjeras pārrāvuma draudi varēja kļūt par katras nākošās dienas realitāti. Roumiem stāvēja priekšā nopietna izvēle starp... AUGŠĀMCELŠANOS un NĀVI. Tajā pasaulē, no kurienes viņi bija atnākuši, neeksistēja nāve. Roumi ne reizi vien augšāmcēlās, ceļoja no vienas pasaules uz otru... Taču NEKAD NEMIRA. Augšāmcelties viņi nevarēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka... paši RADĪJA APSTĀKĻUS, kuros AUGŠĀMCELŠANĀS KĻUVA NEIESPĒJAMA. Viņu darba ar Planetāro Kristālisko Režģi rezultātā matērija sablīvējās, izmainījās magnētiskais lauks, ievērojami palielinājās gravitācija. Tas bija viņu uzdevums un daļa no Plāna Lielā Eksperimenta pabeigšanā. Tieši jaunajos radītajos apstākļos arī bija jārodas mūsdienu cilvēcei.


Pašos pēdējos roumu civilizācijas eksistences gados vēl palika Augšāmcelšanās izredzes. Varēja augšāmcelties, izmantojot daļu enerģijas, kura bija paredzēta darba ar Almenas Kristālu pabeigšanai. Tieši tādu priekšlikumu izteica roumiem no Garīgās Pasaules. Darbu ar Almenas Kristālu tādā gadījumā stāvētu priekšā pabeigt arijiem. Taču viesi no citas pasaules, brāļi Gaismā, saprata, cik sarežģīts ir stāvoklis uz planētas. Un pieņēma ne vienkāršu lēmumu – atteicās no Augšāmcelšanās un IZPILDĪJA VISU DARBU LĪDZ PILNĪGAI PAREDZĒTĀ PABEIGŠANAI, radīja Almenas Kristāla graudu. Un vēl uzzināja, kas ir nāve... Atteikšanās no Augšāmcelšanās, savas misijas izpildīšana un pāreja pār nāves robežu – viss tas atļāva roumiem... IEGŪT TIESĪBAS DZIMT PAR CILVĒKU JŪSU PASAULĒ – šajā, ļoti atbildīgajā un goda pilnajā laikā. Roumu dvēseles dzīvo starp jums. Un dažu roumu acis lasa šīs rindas. Paldies jums, vīrišķīgie Gaismas karavīri... Paldies par visu, ko jūs izdarījāt priekš Lielā Eksperimenta...


“Krajon? Bet kas notika ar Mecteku un Harimaiju? – dzirdu jautājumu. – Jo tu noteikti ne nejauši nosauci viņu vārdus. Un kāds ir tocteku tālākais liktenis?”...


Pirms pastāstīt par tocteku tālāko likteni, gribu paziņot jums ko svarīgu. Katrai tautai, katrai nācijai, dzīvojošai tajā vai citā teritorijā, ir savs “gabals” Planetārajā Kristāliskajā Režģī, tās ir savienotas ar enerģētiskiem kanāliem ar tiem vai citiem Kristāliem un Kristāliskajiem fragmentiem. Katra tauta, katra nācija – tas ir unikāls planetārais Dzīvais Kristāls, bez kura nevar iedarbināt veselo, bez KURA NAV IESPĒJAMA PLANETĀRĀ AUGŠĀMCELŠANĀS. Un pat, ja nācija, tauta vai tautība aiziet no šīs pasaules, VIŅU DZĪVAIS KRISTĀLS SMALKAJĀ PLĀNĀ PALIEK PLANETĀRAJĀ KRISTĀLISKAJĀ REŽĢĪ...


Mecteks un Haramaija mīlēja viens otru, noslēdzot stabilu savienību. Viņu bērni izauga un iemīlējās roumos. Tas pats notika arī ar citiem roumu un tocteku bērniem. Un piedzima jauni pēcteči... Un piedzima jauns Dzīvais Kristāls, kurš bija tik nepieciešams mūsu Planetārajam Kristāliskajam Režģim. Un Almenas Kristāla kodols saņēma to Dievišķo Dzirksti, kuras tā mums trūka... VIENA PIENA CEĻA MALA SAVIENOJĀS AR OTRU MALU. Galaktika savienoja dažādas garīgi-kristāliskās daļas... Jūs, protams, sapratāt, mani dārgie, ka tocteku un roumu tikšanās bija Likteņa lemta...


Jā, katra tauta, katra nācija – tas ir unikāls Dzīvais Kristāls. Taču ir Dzīvais Kristāls, kurš apvieno visus cilvēkus. Tas ir Almenas Kristāls. Tas apvieno ne tikai jūs savā starpā. Tas padara jūs vienotus ar Gaismas Ģimeni. Katrā Almenas Kristāla serdenī – jūsu zvaigžņu vecāku dzīvības, gaismas enerģija. Katrā tā starā – Gaismas Ģimenes Mīlestība. Tā kodolā – Radītāja varenība...


GAISMAS DARBINIEKI! ZINIET! TAGAD ALMENAS KRISTĀLA LIKTENIS IR JŪSU ROKĀS! JŪS ŅEMAT ROKĀS JAUNĀS DZĪVES LĀPU UN NESAT DIEVIŠĶO DZIRKSTI NĀKOTNĒ! JŪS – LIELA MANTOJUMA, KURŠ PIEDER JUMS PĒC LIKUMA, IEGUVĒJI. ATBILDĪBA PAR NĀKOTNI, PAR CILVĒKU SABIEDRĪBAS EVOLŪCIJU IR UZ JŪSU PLECIEM UN SIRDĪS. VIENMĒR TO ATCERIETIES!


Pienācis laiks atgriezties pie “telpas-laika kontinuuma nokopētā fragmenta” tēmas. Kāpēc tas notika? Ar kādu mērķi Augstākie Visuma Spēki pārkāpa plānoto Eksperimenta attīstību, noteikumu nemainīt Realitātes Koridoru, neienest tik būtiskus labojumus cilvēces vēstures gaitā? Jūs saprotat: tas notika ne tikai tāpēc, ka bija nepieciešams atnest kādus jaunu spēkus uz planētu roumu personā. Un ne tikai tāpēc, ka dažiem Tumsas spēku pārstāvjiem vienkārši nepieciešams piedalīties šajā pasakainajā finālā, kuru mēs visi vēl ieraudzīsim. Bija arī vēl ļoti svarīgs iemesls, kura dēļ notika tik nopietnas pārmaiņas jūsu Realitātē. Gaismas Ģimene uzzināja par to, kad tikko bija atvērts portāls “11:11”...


Iztēlojieties tādu ainu... Ir notikuši svarīgi notikumi cilvēces vēsturē... Un, lūk, kaut kur tur, tālu priekšā, jūsu miglainajā nākotnē, ir atvērušās durvis. Tās ved ne vienkārši uz jaunu, agrāk neizpētītu iespēju, pasauli. Tā ir pasaule režīmā “šeit un tagad”, kas kļuvusi tāda, kādu mums grūti to iedomāties. Gaismas Ģimenei salikās vienotā veselā liels āķīgs uzdevums, nostājās vietā svarīga Visuma Lielās Mozaīkas daļa. Pēc jaunā “telpas-laika kontinuuma fragmenta “iemitināšanas” jūsu Realitātē, pavērās durvis uz pavisam citu, jaunu Visumu, kuru radām. Un šī informācija TAGAD IR MŪSU GALAKTISKAJĀ BIBLIOTĒKĀ. Radītājs ne vienkārši ir iedevis visiem mums lielu uzvedni. Viņš ir uzdāvinājis jaunu fantastisku iespēju Gaismas Ģimenei virzīties tālāk pa Uzkāpšanas Spirāli. To var apzīmēt tā. Šeit, jūsu planētas centrā, ir parādījusies neparasta Atslēga no svarīgas Slēdzenes, kuru mums visiem kopā vēl tikai stāv priekšā atvērt nākotnē. Kad mēs pagriezīsim Atslēgu šajā Slēdzenē, tad ieraudzīsim, ka ir jauna Neizpētīta Luga, un mēs sāksim spēlēt to kā Lieli Aktieri, baudot laimi, ka šīs lomas mums ir uzdāvinājis Radītājs.
Jūs – tie, kas padarīja iespējamu brīnišķīgās dāvanas saņemšanu no Radītāja Rokām. Jūs – tie, kuri ir nogājuši šo grūto ceļu, lai parādītos tā, Gaismas Ģimenes agrāk neizbaudītā burvīgā iespēja. Jūs tie, kas atradāt Zelta Atslēgu nākotnes Durvīm. Un, lūk, mēs esam šeit ar jums, lai, svinot šo uzvaru, turpinātu mūsu ceļu. Tas ir grūts jums, tagad iemiesotajiem. Taču tas ir brīnišķīgs un dižens. Un mēs jūs mīlam ne tāpēc, ka jūs esat nogājuši šo ceļu. Mīlam jūs tāpēc, ka visi mēs – vienots vesels. Katra jūsu uzvara – tā ir mūsu uzvara. Bet kā ar zaudējumiem? Gaismas Ģimenei nav zaudējumu. Ir tikai mācības, pateicoties kurām mēs ejam uz lielu mērķi. Dzīvībai ir nozīme. Dzīvībai nav ierobežojumu. Dzīvība – Radītāja galvenā dāvana. Un šodien es esmu šeit ar jums, lai vēlreiz paziņotu: jūs esat ļoti svarīgas būtnes uz ļoti svarīgas planētas. Visi jūs. Katrs no jums. Un tas patiesi ir tā.


Jūsu KRAJONS

11.09.2011

Vēstījumu saņēma Sergejs Kanaševskis

http://waytosoul.ru/


(nobeigums sekos)

Tulkoja Jānis Oppe 


Pievienots: 2011/10/07