MATRICA EŅĢEĻIEM

4. daļa


Krajons piedāvā veikt praktisku meditāciju pie tēmas “Matrica Eņģeļiem”


MASKU SPĒLE


Meditācija: praktiskais darbs pie tēmas “MATRICA EŅĢEĻIEM”.


Sveicināti, mīļotie Eņģeļi! Es esmu Skolotājs Kuthumi. Piedāvāju veikt meditāciju, kura tieši saistīta ar pašreizējo tēmu. Mēs turpinām garīgās atbrīvošanās ceļu... Bet tas nozīmē Gara pamodināšanu un īsteno garīgo spēju atklāšanu cilvēciskajām būtnēm...


Piesauciet kopradīšanai Gaismas Ģimeni, savus Meistarus-Audzinātājus – Atbalsta Grupu, kura vienmēr ir ar Jums... Sajūtiet Mīlestības Enerģiju, nākošu no Lielās Centrālās Saules... Nesteidzieties... Elpojiet lēni... Aizveriet acis... Klusums... Absolūts miers... Nekas jūs nesatrauc...


Šodien veiksim darbu spēles formā... (LABESTĪGS KUTHUMI SMAIDS). Kāpēc gan nē? Lai tā ir datorspēle – nodarbe, mūsdienu bērnu tik iemīļota... Un tā, jūs skatāties monitora ekrānā... Ko redzat? Pierastā aina... Pilsēta... Celtnes... Transports... Ielas, pa kurām cilvēki steidzas savās darīšanās...


Bet, lūk, pa ielu brauc automobilis... Melns furgons... Tas apstājas... No tā izkāpj būtnes melnos kombinezonos... Viņām uz acīm – tumšas brilles. Būtnes sāk apturēt garāmgājējus, izsniedz viņiem melnas maskas un pelēkus halātus. Viņas nedod pavēles... Vienkārši neatlaidīgi iesaka paņemt to, kas viņu rokās... Bet cilvēki bez kurnēšanas ietērpjas pelēkajos halātos, uzliek melnās maskas. Un iet tālāk... Ielās parādās vēl viens melns furgons, pēc tam vēl un vēl... Tagad mūsu spēles kamera maina rakursu... Objektīvs arvien augstāk, augstāk... Un, lūk – cits mērogs. Mēs redzam visu Pilsētu no augšas. Pa Pilsētas ielām kā vaboles rāpo melnie furgoni... Bet pašas ielas kļūst pelēkas... Tāpēc ka pa tām nepārtrauktā straumē velkas cilvēki pelēkajos halātos...


Spēles darbība turpinās! Jūs – viens no tiem, kam izsniedza masku un halātu! Lūdzu jūs: ievērojiet spēles noteikumus! Citādi jums nekas neiznāks! Bez lieliem jautājumiem uzlieciet masku, ietērpieties halātā... Bet ko tālāk? Nu, protams – steidzieties uz darbu! Jūs esat – ļoti atbildīgs darbinieks! Strādājat milzīgā Rūpnīcā, lielā cehā! Jums ir ļoti svarīga funkcija! Jūs apkalpojat gigantisku preču ražošanas Mašīnu... No vienas puses gigantam ir milzīga caurule... Pie tās nāk Rūpnīcas darbinieki un piespiežas ar savām krūtīm... Mašīna izsūc enerģiju no cilvēka krūtīm un ievelk savās iekšās... Jūs redzat šo enerģiju... Tā sudrabaini-zilā krāsā...


Bet tagad paskatieties mašīnas otrā pusē – tur ir ļoti daudz dažādu cauruļu... No vienas krīt tualetes priekšmeti, apģērbs... No citas – datori un televizori... No trešās – pārtikas produkti... Citi darbinieki savāc to visu tieši no grīdas, iepako kastēs, krauj pelēkos furgonos un uz kaut kurieni aizved...


Beidzas darba diena... Jūs ejat pa to pašu ielu... Ieejat veikalā un pērkat preces, kuras ir saražojusi gigantiskā Mašīna, kuru apkalpojat, griežot vienu ļoti svarīgu ritentiņu. Iegādājaties apģērbu un produktus...
Mājās ieslēdzat televizoru... Ilgi skatāties tajā! Bet ko tur redzat!? Ak! Tās pašas preces, kuras ražo jūsu gigantiskā Mašīna. Bet tagad – uzmanību! Ļoti svarīgs brīdis! Kamera atkal uzņem no augšas! Un jūs pamanāt, kā TELEVIZORS, līdzīgi tai pašai Mašīnai, APRIJ JŪSU ENERĢIJU zili-sudrabainā krāsā... Sudrabaini-zili stari stiepjas no visiem cilvēkiem, kuri skatās televizoru... Bet no televizoriem, jūs to arī redzat, iznāk tumši-sarkani pavedieni un saiet kopā pie milzīga torņa, kurš atrodas ārpus Pilsētas robežām... Apkārt šim tornim ciešā aplī stāv tās pašas būtības, kuru acis sedz – tumšās brilles...


Pēc tam kamera atgriež jūs mājās... Jūs ejat istabā pie jūsu bērna (tur, mūsu spēlē, tas ir pusaudzis – zēns vai meitene)... Redzat, ka bērns sēž pie monitora un... spēlē tieši tādu pašu spēli, kādu spēlējat jūs. Un uz acīm viņam ir maska, un apģērbts viņš ir pelēkā halātā... Jūs sākat runāt ar viņu, taču viņš jūs nedzird.
Jūs noņemat masku, halātu un liekaties gulēt...


Apsveicam jūs! Jūs esat izgājis pirmo līmeni!
Iestājas nakts... Sapnī pie jums atnāk Eņģelis. Viņam nav spārnu, jūs redzat vienkārši ļoti labestīgu seju. Nezin kāpēc tā liekas jums pazīstama, pat tuva... Eņģelis smaida un čukst:
- Izdari ne tā kā visi!
- Bet vai tad tas ir iespējams? – brīnāties jūs un pamostaties.


Un, lūk, atkal – rīts, pilsēta... Jūs ejat pa ielām un redzat tos pašus melnos furgonus... No tiem izkāpj būtnes melnos kombinezonos, sāk piedāvāt visiem cilvēkiem maskas un pelēkos halātus.
Te jūs atceraties savu nakts sarunu ar Eņģeli... Viņa vārdus: “Izdari ne tā kā visi!” Jūs saņemat drosmi un sakāt: “Paldies! Bet man nav vajadzīgi jūsu maska un halāts”... Pie tam bailes sāk iezagties jūsu sirdī... Ai! Kas tas tagad notiks!!! Taču jūs tiekat galā ar savām bailēm...


Un kas tad notiek patiesībā??


Būtnes melnajos kombinezonos pašas BEZ KURNĒŠANAS atiet malā un vairs nepiedāvā jums masku un halātu. Jūs esat pārsteigts. Izrādās, var staigāt pa ielām BEZ MELNĀS MASKAS UN PELĒKĀ HALĀTA. Tālāk jūs atnākat uz darbu jūsu cehā un konstatējat, ka NEKĀDAS GIGANTISKAS MAŠĪNAS PATIESĪBĀ NAV! Tās vietā stāv tās pašas būtnes melnajos kombinezonos. Viņas SAVĀC SPECIĀLĀ REZERVUĀRĀ JŪSU RŪPNĪCAS DARBINIEKU ENERĢIJU, IEPAKO TO SPECIĀLĀ TARĀ AR UZRAKSTU “TIKAI MUMS” UN UZ KAUT KURIENI NOSŪTA.


Patiesībā produktus, apģērbu, sadzīves tehniku ražo cilvēki, bet ne Gigantiskā Mašīna... Preču ir ļoti daudz! Taču nezin kāpēc no cilvēku saražotā viņiem pašiem tiek ļoti maz. Un jūs saprotat, kāpēc tas notiek. Cilvēki ne vienkārši ir piekrituši uzģērbt melnās maskas un pelēkos halātus. Viņi brīvprātīgi atdod savu enerģiju būtnēm melnajos kombinezonos. Gan enerģiju, gan vairumu no tā, ko ražo Rūpnīcā.


Jūs saprotat, ka no šī brīža jums nav vēlēšanās piedalīties šajā procesā.


Pagriežaties un aizejat no Rūpnīcas. Ejat pa Pilsētas ielām. Tās ir tukšas... Apkārt kustas automašīnas... Šurpu-turpu šaudās autobusi un trolejbusi. Taču tajos neviena nav! NOŅĒMIS MASKU, jūs esat palicis pavisam viens – visi cilvēki strādā Rūpnīcā!


Jūs pārnākat mājās, apsēžaties pie monitora un sakāt: “PIETIEK! ŠĪ SPĒLE MAN PRIEKŠ MANIS! Un izslēdzat datoru...


Apsveicam! Jūs esat jau trešajā līmenī!

Jūs novēršaties no monitora, atgriežoties šīs pasaules realitātē, aizklājat ar plaukstām savu seju un... Kas tas???

Jūs saprotat, ka uz jūsu sejas ir – maska!!! Jau reālā dzīvē!

Jūs pieejat pie spoguļa un redzat, ka jūs esat tērpies pelēkā halātā!!!

Jūs ejat uz blakus istabu – tur sēž jūsu bērns un spēlē ar datoru, neievērojot neko sev apkārt!

Jūs ieslēdzat televizoru un redzat, ka visu cilvēku sejas sedz – maskas!

Jūs taisāties iziet no mājas... Vēl kāpjot lejā pa kāpnēm, noraujat no savas sejas masku, atkal nometat halātu... Un apstājaties pie durvīm, kuras ved uz ielu. Jūsu Sirds sitas paātrināti... JŪS ATGRIEŽATIES, TĀPĒC KA BAIDĀTIES IERAUDZĪT BRIESMĪGU AINU. BAIDĀTIES REALITĀTĒ IERAUDZĪT MELNĀS BŪTNES KOMBINEZONOS, KURAS IZDALA VISIEM MASKAS UN PELĒKOS HALĀTUS!


Jūs skrienat atpakaļ mājā, liekaties gultā un slēpjaties zem segas!
Mūsu apsveikumi! Tas ir – jau ceturtais līmenis!
Jūs guļat... Sapnī pie jums atkal atnāk Eņģelis...
- Kas tu esi? – jautājat Jūs.
- Es – tas esi tu, - smaida Eņģelis.


Un pēkšņi jūs ar Sirdi saprotat: tas patiešām ir tā. Jūsu priekšā – jūsu īstais Es, kurš atrodas citā Pasaulē, no kurienes Jūs esat atnācis. Un jums ļoti stipri gribas mājās.
- Eņģeli, izņem mani no šīs pasaules! No šīs spēles... Pārtrauksim to! Es esmu ļoti noguris! Man sāp un ir bail! Lūdzu!


- Es nevaru. Tu PATS atnāci šurp. Un tikai PATS vari iziet.
- Bet tas ir cietsirdīgi! Tas ir bezjūtīgi! Tu – tas neesmu Es! Citādi es būtu paudis līdzcietību! Tu esi – ļaunais patēvs!


Eņģelis soļo no sapņa uz jūsu realitāti, piesēžas uz ceļiem pie gultas. Glauda jums galvu... Asaras paradās jūsu acīs... Jūs jūtat Mīlestību, kuru tik tikko iztur jūsu Sirds... Viņa tā ir atradusi no Mīlestības... Eņģelis čukst:
- Mīļotais! Vai tad tu nesaprati? Neviens nespēs uzvilt masku Eņģelim, ja pats Eņģelis to nevēlēsies! Un vēl... KAD KAUT VAI VIENS EŅĢELIS NOŅEM MASKU, TO UZREIZ SĀK DARĪT CITI. TĀPĒC KA MĒS VISI – VIENS VESELS... Bet, kad cilvēks novelk pelēko halātu, viņa ķermenis sāk mirdzēt... Tāpēc ka viņš – GAISMA... Kāpēc tu neizgāji uz ielas?


- Es baidos uzzināt, ka TUR IR VIŅI!
- Eņģeli! Nav MŪS un VIŅU! Esam tikai mēs... Nosūti turp, uz ielas, savu GAISMU UN MĪLESTĪBU. Nosūti MĪLESTĪBU VISIEM – gan cilvēkiem, gan būtnēm melnajos kombinezonos... Tu spēsi...
- Jā... Spēšu...


Sirds sāk strādāt kā sūknis... Mīlestības enerģija sāk iet caur viņu – no Jūsu Eņģeļa... Caur Jūsu Sirdi... Šī enerģija iet pasaulē... Gan uz Pilsētas ielām, gan uz to lielo Rūpnīcu... Un uz katra cilvēka sirdi...
Pēc tam jūs pamostaties un... pārejat uz PIEKTO LĪMENI.


Rīts sākas ar to, ka jūs ieskatāties sava bērna istabā. Viņa nav pie datora! Vēlēšanās atrast savu bērnu mudina jūs iziet uz ielas. Jūs ilgu laiku stāvat pie durvīm... Sirds pastiprināti dauzās... Kas tur ir, aiz Durvīm?
Beidzot jūs sadūšojaties atvērt tās...


Saule apžilbina acis, jūs samiedzat tās un redzat... Pilsētas nav! Nav celtņu, kuras veido šauras ielas, ierobežojot jūsu kustību. Nav automobiļu, autobusu, trolejbusu... Nav Rūpnīcas skursteņu... Un arī pašas Rūpnīcas nav... Apkārt ir brīnišķīgs, burvīgs parks... Dīvaini, skaisti augi... Cilvēki iet lēni vai plūdeni lidinās pa gaisu... Bērni spēlē kaut kādu nepazīstamu spēli lieliskā mauriņā... Jūs ieelpojat smalku svaiguma un burvības aromātu ar pilnu krūti...
- Ak, Kungs! Cik brīnišķīga ir šī pasaule! – iesaucaties jūs.


- KUNGA vairs nav! – pēkšņi Jūs dzirdat un redzat blakus sev savu Eņģeli. Viņš stāv ar muguru, skatās uz apkārtējo pasauli. Jūs neredzat viņa lūpas, acis... Taču jūtat, ka viņš smaida... – Dieva Kunga nav, esam tikai MĒS – RADĪTĀJS [Krieviski tas skan tā “Господа нет, есть только МЫ – ТВОРЕЦ” (tulk. piez.)]...
- Bet kas... Kas tad ir radījis šo brīnišķīgo pasauli?


- Tas, kas noņēma masku un pelēko halātu... Tas, kas dzemdēja sirdī Mīlestību un nosūtīja to uz šo pasauli... Tas, kas kļuva Gaisma...
- Vai tiešām tas... Tas ir tik vienkārši?
- Jā... Bet kā gan citādi? Radīt vienmēr ir vienkārši... Kad tu kļūsti Gaisma...
Eņģelis pagriežas, un tu saproti, kāpēc viņš likās tik tuvs un pazīstams! Un kā vēl! VIŅAM, PROTAMS, IR TAVA SEJA!
- Eņģeli, bet kur ir mans Bērns? Es neredzu viņu!


- Viņš ir iekšienē! Tavā sirdī! Tagad tev jākļūst par bērnu un jāsāk atkal rotaļāties... Un citādi! Izdomā savu brīnišķīgu spēli! Tajā visiem ir jābūt laimīgiem! Absolūti visiem! Dzirdi?!...


Jūs ejat pa to mauriņu, kur rotaļājas bērni. Jūsu dvēselē ne tikai dzīvo Mīlestība... Un jūs tagad ne tikai izstarojat gaismu... JŪSOS IR DZIMIS RADĪŠANAS PRIEKS. JŪS EJAT PIE BĒRNIEM, LAI SĀKTU ROTAĻĀTIES.
Jūs ejat un pēkšņi saprotat, KA SĀKAS PATI NOPIETNĀKĀ, AIZRAUJOŠĀKĀ UN PATI BRĪNIŠĶĪGĀKĀ SPĒLE MŪSU VISUMĀ.


Pateicieties Gaismas Ģimenei, Meistariem-Audzinātājiem, savai Atbalsta Grupai par kopradīšanu... Pateicieties AUGSTĀKAJAM ES, visiem Eņģeļiem no Lielās Centrālās Saules... Taču nesteidzieties atvērt acis... Pagaidiet mazliet... Paklausieties mūsu atbildi... JŪS NOTEIKTI IZDZIRDĒSIET TO...


Augšāmceltais Skolotājs Kuthumi


15.03.11


Vēstījumu un meditāciju pieņēma Sergejs Kanaševskis, Krievija, Sibīrijas Federālais apgabals, Novokuzņecka.
*Autortiesības aizsargātas. Cikla “KRAJONS NO KRIEVIJAS” vēstījumi var tikt brīvi izplatīti un publicēti bez saīsinājumiem un izmaiņām.


http://waytosoul.ru/


Tulkoja Jānis Oppe



Pievienots: 2011/09/16