LIELAIS EKSPERIMENTS: atbildes uz galvenajiem jautājumiem

Krajons caur Sergeju Kanaševski


 
Sveicināti, Gaismas Darbinieki!


“MOLUSKA SPOŽĀ SIRDS” – tā saucas vēstule ar jautājumiem Krajonam, kuru es saņēmu pa elektronisko pastu 2011. gada februārī. Tās autors izklāsta savu redzējumu par EKSPERIMENTU UZ PLANĒTAS ZEME, savas šaubas un rūgtus jautājumus Radītājam.


Zinu, līdzīgas domas ir uznākušas un uznāk daudziem. Ir ļoti svarīgi jautājumi, kuri gaida atbildes...
Taču, lūk, kas ir interesanti – atbildes uz šiem jautājumiem sāka pienākt PIRMS TAM, kad tā pati vēstule pienāca uz manu elektronisko adresi. Mazliet agrāk KRAJONS jau sāka nodot šo rindu autoram informāciju, kura izvērtās Garīgā Vēstījumā “KRAJONS. LIELAIS EKSPERIMENTS: atbildes uz galvenajiem jautājumiem”. Un par to nav brīnums, jo mēs jau zinām: tā strādā sinhronitātisms.


Draugi! Vēršos pie tiem, kuriem jau pazīstamas citas cikla “KRAJONS NO KRIEVIJAS” nodaļas. Nekļūdīšos, ja nosaukšu pēdējo Vēstījumu (čenelingu) par PAŠU SVARĪGĀKO no tiem, kurus esmu piedāvājis Jūsu uzmanībai agrāk.


Ar autora atļauju publicēju vēstuli. Pēc tam jūs varat iepazīties ar jaunu informāciju no KRAJONA. Noslēgumā – NEPARASTA praktiska meditācija, kura, ceru, neatstās vienaldzīgu ne vienu īstenu Gaismas Darbinieku.
Ar mīlestību,


Sergejs Kanaševskis, Garīgo Vēstījumu “KRAJONS NO KRIEVIJAS” līdzautors
11.02.11 g.


“MOLUSKA SPOŽĀ SIRDS”
(JAUTĀJUMI KRAJONAM)


Kas ir Radītājs – cilvēkam ir nezināms un neaptverams. Bet mūsu pasaulē VIŅU ir pieņemts saukt par Dievu.
Tur, AUGŠĀ, VIŅA birojā tāpat ir papilnam hierarhiju, ministriju un institūtu (kā pie mums). Un tur, viņu visaugstākajā līmenī, tāpat ir savas darīšanas un rūpes.


Kas mēs esam un priekš kam? Radās problēma: kosmosā bija savācies daudz negatīva. Ar to vajadzēja kaut ko darīt, jo tam piemīt īpašība vairoties. Zinātniskā Sinode pieņēma izpildei vairākus variantus šīs problēmas risinājumam, viens no kuriem bija eksperiments “Zeme”.

Šī zinātniskā eksperimenta principā bija tāda biomehānisma (cilvēka) radīšana, kurš varēja pārstrādāt negatīvo enerģiju pozitīvajā. Caur savām emocijām.

Lai būtu skaidrs, došu piemēru ar Molusku. Kad viņam zem bruņām iekļūst smilšu graudiņš un berž viņa maigo ķermenīti, – viņš sāk izdalīt perlamutra vielu, pārklājot smilšu graudiņu, un ...pēc kāda laika dzimst... Pērle!
Apmēram pēc šī tēla: cilvēks, ciešot, pārstrādā negatīvo enerģiju pozitīvajā, dzemdinot augstāku apziņu (Pērli).
Nu, lūk, arī iznāk, ka tas arī ir CILVĒKA uz ZEMES uzdevums un kosmiskais darbs. Ciest! Paskatieties apkārt: dzīve apstiprina tieši to.

Katrā būdiņā – savas spēļu lietiņas. Katram, kā saka, Dievs nomērījis. Tik, – cik spēj nest. Kaut arī prakse apstiprina pretējo: NE VISI varēja nest un NE VISU!

Varēja pieņemt, ka mēs esam izmēģinājuma dzīvnieki... Bet nē!

Paldies Krajonam, viņš tomēr ielēja balzāmu dvēselē. Pateica, ka mēs - neesam izmēģinājuma trusīši! Mēs pat neesam Dieva vergi.

Mēs arī esam tie paši Zinātnieki. Tie eņģeļi-eksperimentētāji, kuri piedāvāja tādu Kosmiskā uzdevuma risinājumu. Viņi (MĒS) ielikām cilvēka ķermenī savu daļiņu (dvēseli), iepriekš zinot, ka nosūta to pie ciešanām. Tajā viņu (mūsu) varoņdarbs.

Visa pasaule ir teātris, un visi mēs tajā esam aktieri. Gan pozitīvi, gan negatīvi!
Nu, lūk... ar Krajona palīdzību es uzbūvēju šo versiju, kurai piemīt vismaz kaut kāda loģika (atšķirībā no visām citām reliģiskajām “muļķotājām”). Un nedaudz nopūtos. Tāda teorija vismaz kaut kā attaisno mūsu mitināšanos uz Zemes, pilnu ar ciešanām, asarām, pūliņiem un ērkšķiem.

Taču es – un atkal!!! – nevarēju aizvērt acis un neredzēt, CIK (!!!) ir bēdu, asiņu, asaru un sāpju! Cik ir netīrumu, vardarbības un izvirtību! Tie ir pilnīgi pārņēmuši Zemi, un uz tās nav palicis vietas Cēlsirdībai un Godam. Cieņa un Augstsirdība – šeit ir pārāk dārgi metāli, būt ar tiem ir bīstami, un maksāt par tiem nākas ārkārtīgi dārgi – bieži ar galvu.

“DIEVS – tā ir mīlestība”, – saka mums visas garīgās mācības.
Bet vai tad Mīlestība varēja radīt tādu Mehānismu?! Tādu monstru? Burtiski cilvēkus aprijošu, tos samaļošu savos dzirnakmeņos?

Mīlestība nevar! Pat eksperimenta dēļ.

Droši vien, tas VIŅIEM tur (augšā!) – viss ir ilūzija! Spēle! Bet cilvēkiem – tās ir reālas ikdienišķas sāpes! Cik ilgi?
Jo ilgst šis Eksperiments ne gadu, ne simts gadu, ne tūkstošus, bet miljonus...

Cik vēl var izturēt Moluska Nabaga sirds?

Un saukt šo eksperimentu par Skolu arī nevar!

Jo skaidrs visiem, ka ar ļaunumu un cietsirdību bērnus audzināt nevar, viņi kļūst tikai sliktāki. Mans Dievs, ar kādām tīrām un skaidrām acīm dzimst bērni, ienākot šajā pasaulē... un ar kādām apdzisušām, izmocītām un bēdīgām acīm cilvēki aiziet no tās...

Vai tad varēja DIEVS – Mīlošais tēvs, – labprātīgi atdot savu Dārgo Bērnu audzināšanai tādā skolā, pareizāk sakot – Stingrā režīma internātā?

Bet varbūt tā arī nav skola? Varbūt tomēr cietums, labošanas darbu nometne!

“Laipni lūdzam uz planētu Zeme!!...”, – kā tiek teikts mūsdienu briesmu filmās.

Bet ir taču jābūt kaut kad tam beigām? Jo pat Zonā ir noteikti termiņi.

Tad cik ilgi?!!! Un galvenais – kā dēļ?

F.M. Dostojevskis ir teicis, ka ne viena visdižākā ideja nav bērna asariņas vērta... Kaut arī es neesmu liela šī rakstnieka cienītāja, taču dziļi piekrītu tādam redzes viedoklim.

Bet te kāda asariņa? Tauta ir aizrijusies sāpju un asiņu okeānos. Kas gan tā tāda par ideju, kuras dēļ bija vajadzīgs nolemt savus bērnus ciešanām? Pie kam ne uz stundiņu, divām, ne uz simtiem, ne tūkstošiem gadu... Bet uz eoniem!!! Un gals tam nav redzams.

Skaidrs taču, ka eksperiments ir nežēlīgs un necilvēcīgs, – tad pārtrauciet vai izmainiet. Visiem ir skaidrs, bet VIŅIEM (tur augšā!) – nu nekādi!

Bet, lūk, sāka runāt par FINĀLU. Man atkal atdzīvojās gars. Nu, beidzot taču! VIŅIEM ir kļuvis skaidrs. Tā mocīt Bērnus vairāk nevar.

Taču arī šeit, izrādās, nav nekādas finiša līnijas... Ir jauns starts... Lūk, šeit – galvenais jautājums...
It kā, kur būtu bijis vienkāršāk: NODZĒST VISU UN SĀKT NO JAUNA! Attīrīt dabu, piedzemdēt jaunus veselīgus bērnus, – bez atkritumiem galvā un netīrumiem gēnos.

Nē, – “nomierināja” mūs, – vajag saglabāt cilvēka genofondu! Kataklizmas sataisīsim jums, bet, kā nu izdzīvosiet – lūk, uz to arī paskatīsimies!

Viņi atkal ir nolēmuši paildzināt mums “baudu”! Paskatīties gribas, kā mēs locīsimies pārveides laikā. Viņi mūs, it kā aiz mīlestības, saglabā. Un, kā noskaidrojās, ne tikai Gaismas bērnus, bet arī visus pēc kārtas! Kopā ar padibenēm. Lai mums nebūtu garlaicīgi izdzīvot.

Mēs domājām līdz 2012. gadam kaut kā noturēties... Nekā nebija! Gadu simtus pārveidei dod līdz PIEKTAJAI dimensijai... Labākajā gadījumā sola pēc paaudzes. Gadus divdesmit tā tomēr... Un arvien plecu pie pleca ar noziedzniekiem. Bet, kas to var iedomāties, ka aukstuma un bada periodā... viņi kļūs labāki?

Marodierisms uzplaukst tieši sabrukumā un pārbūvē. Kas gan šaubītos!

Lūk, arī ne ilgi mūzika spēlēja... To es par sevi un par tiem, kuri nopriecājās par Jauno laikmetu.

Līdz tam vēl, kā līdz Mēnesim... Atkal gadsimti... Vai izturēs mana Moluska nabaga sirds?

Un vēl... Agrāk vismaz solīja pirmām kārtām visādu draņķību (noziedzniekus) aizvākt no Zemes. Bet tagad ir pārdomājuši: tagad mums vajag izdzīvot viņu aplenkumā, un vēl vairāk – piedot viņiem vajag un palīdzēt viņiem izdzīvot.

Jā! Es varu saprast, ka Padibenes – tie ir tikai aktieri. Es viņus nevainoju. Tādus viņus Radītājs ir radījis.
Taču man ar viņiem plecu pie pleca vienā lugā jāspēlē!

Bet uz padibenēm un noziedzniekiem ir neslikti skatīties no tālienes, sēžot parterā vai vēl labāk ērtā mīkstā ložā. Es domāju, no turienes arī skatās uz mums autors šai Lugai ar nosaukumu “Zeme”.

Mēs, cilvēki, arī radām “tamagoči”. Taču, kad tiem ir slikti, tie raud un nomirst, – mums tos žēl – kaut arī tie ir dzels gabaliņi.

Bet mūsu Dievam mūs nav žēl? Lai kas viņš nebūtu. Pat, ja VIŅŠ – tas esmu es?

Tad kas Es tāds esmu? Kāds man ir vārds?

Nu, lūk, tad arī nācās atgriezties pie tā, ar ko sākām.

Tad Kas ir Radītājs? Mīlošs Tēvs vai Ļauns Patēvs?

Sāksim ar to, ka Lielā Centrālā Saule (LCS) – Visuma Logoss.

Tam ir daudz hiperlogosu. Tajā skaitā Jahve, kurš radīja Zemi, (iespējams, plānojot brīnišķīgu variantu).
Apdzīvo viņu tagad ne tikai cilvēki (Gaismas bērni – tā ir Jahves sēkla), bet vēl Slepenā Valdība (Lucifera sēkla), reptiloīdi un visādi citi...

Ak, viņi ir šādi tādi! Lūk, izrādās, kuru dēļ uz Zemes viss ir tik slikti.

Bet taču ne viens mats nenokritīs no cilvēka galvas BEZ DIEVA ZIŅAS PAR TO!

Kurp tad viņi tur AUGŠĀ un NO AUGŠAS skatās?

Rādās, pats tēvs Jahve tāpat mūs arī atdeva! Vēl vairāk, man liekas, pat ne Jahve, bet kaut kāda augstākā Garīgā Kosmiskā Sinode uz to (Eksperimentu) pastāvēja. Un Jahvi atbīdīja no viņa paša projekta.

Nu, tad ko? Tur augšā ir tādas pašas lietas kā uz Zemes? Bet kur ir augstā Apziņa?

Kad es skatos uz pasauli no šīs pozīcijas... Un, kad man jautā, vai es ticu Dievam – atbildu:
“Es viņam ticu. Taču es VIŅAM neticu*”.

Bērnus mānīt nevar.

Bet Mūs visu laiku muļķo. Te ar vienu informāciju, te citu. Gadu eonos – ak, cik versiju ir nomainījušās!

Mēs spēlējam spēli, – nezinot noteikumus. Nezinot mērķi. Pie tam, uzkāruši sev imprintus kā akli kaķēni, sadauzām sev degunus un apdedzinām astes.

Bet kādam ir ļoti interesanti uz to skatīties. Kam? Kas ir šis izvirtulis un sadists? Spējīgs gadsimtiem skatīties vienu un to pašu traģikomēdiju, precīzāk sakot – trilleri?

Nu labi, noticēsim... Saka, ka tomēr pienāks 5-ā dimensija! Taču pat tagad ir informācija, ka tas ir tikai uz 5 tūkstošiem gadu, bet pēc tam atkal tumsa!

Tā, KAM, KAM atkal vajadzīga TUMSA?

Vai tiešām nevar izdomāt humānāku variantu, kā atrisināt savas tur vitālās problēmas?

VAR! Pat cilvēki, pat viņi var atrast simts lietderīgus risinājumus. Iezīmējiet tikai uzdevumu. Bet arī to taču slēpj.
Man DIEVS – tā ir LOĢIKA, VESELAIS SAPRĀTS UN MĪLESTĪBA!

Nu neredzu es eksperimentā “Zeme” to. Ne kopumā, ne atsevišķi!

Es, domāju, atšifrēt, – nav nepieciešamības?

Protams, Molusks var arī nesaprast visu Okeāna Problēmu...

Taču Okeāns nevar neredzēt, ka Moluskam sāp! Sāp!

Un eoniem gadu sāp.

Bet evolūcija, par kuru tik daudz runāja, nenotiek. Vienkāršākie tā arī ir palikuši vienkāršākie!

Radītajos apstākļos – Karmu neatstrādāja, to sastrādāja.

KAM, KĀ DĒĻ OKEĀNS ATKAL UN ATKAL DZEMDINA MOLUSKUS?


Olga, Alma-Ati, Kazahstāna


(turpinājus sekos)


http://waytosoul.ru/


Tulkoja Jānis Oppe 


Pievienots: 2011/08/25