10.Lemūrija Lielā Eksperimenta nobeiguma posms

Jūlijs/oktobris, 2010


Krajons caur Sergeju Kanaševski, Krievija


    Labdien, mani mīļie! Es esmu Krajons no Magnētiskā Dienesta.

Daudziem vairs nav noslēpums, ka pašreizējā vēstures „izrāde” sākās pirms simtiem tūkstošu gadu. Tanī laikā pēc jūsu laika izpratnes, bija pieņemts lēmums par to, lai uzsāktu Lielā Eksperimenta nobeigumu, kurš uz mūsu Planētas ilgst jau piecus miljonus gadu. Jums šis laika apjoms var likties pārāk liels. Atcerieties, ka jūs esiet nemirstīgas Dvēseles. Un tāpēc miljons gadi priekš jums nav nekas – tas ir līdzīgi, kā skolas solā pavadītie skolas gadi(Krajons smaida).


    Pirms simts tūkstošiem gadu sešpadsmit zvaigžņu civilizācijas, kuras bija apvienojušās kopīgā Eksperimenta Dalībnieku Savienībā, ģenētiski izveidoja cilvēka bioloģisko ķermeni. Kaut gan redzamā bioloģiskā struktūra (jūsu fiziskie ķermeņi) – tā ir tikai DAĻA NO DAUDZDIMENSIONĀLĀ CILVĒKA. Un ne tikai tāpēc, ka jūsos atrodas Visaugstākā Kosmiskā Radītāja daļiņa - nemirstīgā MONĀDE. Eksperimenta Vadītājs izvirzīja sev uzdevumu radīt DIEVCILVĒKU, kurš evolucionējot materiālajā pasaulē izzinās savu patieso „ES” un pakāpeniski atdaloties no bioloģiskās struktūras radīs Dievišķu Būtni, pats kļūs par Radītāju. Bez bioloģiskā ķermeņa Eksperimenta dalībnieki radīja vēl septiņus smalkos ķermeņus un daudzdimensionālu, sarežģīti funkcionējošu struktūru, kuru pagaidām jums grūti izprast. Gaismas Darbinieki! Jūs līdz šim laikam nespējat iztēloties, kas jūs tādi patiesībā esiet. Jo piedaloties Eksperimentā jūs aizmirsāt, ka vienlaicīgi esiet arī tā Autori. Neredzamā, magnētiskā DNS – tā ir unikāla, brīnišķīga kosmiskā Programma, kuru īstenojot var Visumā radīt jaunas pasaules ... uz tā pamata uz kuras tās vēl nav radītas! Jā jums to pagaidām ir grūti iztēloties! Bet, tik un tā, tas patiesi tā ir!


    Cilvēka ģenētika ir sarežģīts komplekts, kurš sastāv no dažādu zvaigžņu sistēmu civilizāciju pārstāvju gēniem. Mūsu ģenētikas pamatā ir ieliktas sēklas no 16 zvaigžņu civilizācijām. No zvaigžņu sistēmām Plejāde, Andromeda, Aktura, Oriona, Ponokteona (daļa no tā sauktās Oriona Jostas). Bez ģenētiskā komponenta cilvēkam tika radīts daudzdimensionāls gaismas ķermenis (to jūs ziniet, kā MERKABA). Tam ir zvaigžņu četrskaldņa (tetraidera) forma (it kā viena piramīda iekļūst otrā un veido sarežģītu struktūru).


    Pēc sarežģītā (Ak, ļoti sarežģītā!) daudzdimensionālā cilvēka radīšanas sākās Lielā Eksperimenta noslēguma process. Bezgalīgā okeāna vidū, netālu no mūsdienu Austrālijas, no ūdens iznira sala, kura sāka plesties. Un galu beigās šī sala kļuva par visīstāko kontinentu. Tās nosaukumu daudzi no jums jau ir dzirdējuši – Lemūrija. Pirmā no jaunajām civilizācijām, kura uzsāka Eksperimenta nobeiguma posmu. Notika tas nedaudz pirms simts tūkstošiem gadu  (98004.gadā p.m.ē.). Tieši uz jaunā kontinenta radās pirmais cilvēks – lemūrietis. Pēc sava ārējā izskata tas pārāk neatšķīrās no mūsdienu cilvēka, jo tie cilvēki, kas dzīvoja vēl pirms viņa bija ar vairākām acīm vai rokām. Patiesībā atšķirība bija.  Pirmkārt augums. Tie bija pat līdz seši metri gari. Lemūriešu sievietes iesākumā bija krietni garākās par vīriešiem. Un tikai tuvojoties civilizācijas norietam, vīrieši augumā kļuva tādi paši kā sievietes. Otrkārt acis.  Tā bija neproporcionāli lielas un neparastas formas. Treškārt, mums nepierasta galvas forma, tās pakauša daļa bija neproporcionāli liela.


    Neskatoties uz to, ka lemūrieši bija liela auguma, to augumus nevarēja nosaukt par spēcīgiem un muskuļotiem. Svarīgi pieminēt kādu lietu. TANĪ LAIKĀ GRAVITĀCIJAS SPĒKA IEDARBĪBA BIJA CITĀDĀKA. Daudz mazāka! Lūk kāpēc garajiem lemūriešiem bija viegli pārvietoties pa zemi. Lemūrieši mūsu planētu nosauca par GAJU. Iesākumā planēta lemūriešie sniedz labu iztiku, lieliskus dzīves un attīstības apstākļus. Pietiekoši ātri noejot vācēju un lopkopju posmu jaunie cilvēki apguva prasmes kuģu būvēšanā. Iesākumā tie bija airu kuģi, pēc tam tika radītas pirmās buras. Lemūriešu zinātne attīstījās ļoti strauji. Tikko apguvuši nepieciešamās prasmes dzīvei materiālā pasaulē, civilizācija traucās uz priekšu. Starp lemūriešiem radās daudz domātāju, filozofu un zinātnieku. Izauga vesela plejāde inženieru – izgudrotāju. Un nu jau buru vietā lemūriešu kuģiem bija jaudīgi dzinēji, kuru darbības pamatā bija kristālu enerģijas mijiedarbība. Tam bija nepieciešami simtiem gadu. Pagāja vēl tūkstotis gadu un gaisā pacēlās SAULES KUĢI (lidaparāti). Vai ticiet tam, ka tie bija pilnīgāki par jūsu lidmašīnām un raķetēm? Un kā vēl pilnīgāki!!! Bija vairāku desmitu gaisa aparātu daudzveidība! Sākot no ātrajiem, ar kuriem varēja veikt ceļojumu apkārt zemei, līdz pat ļoti lēniem ar kuriem vizinājās bērni ... pieaugušo uzraudzībā. Vai variet to iztēloties? Veicās gan lemūriešu bērniem! Tie gandrīz patstāvīgi varēja veikt nelielus lidojumus. Mani draugi! Vai ziniet kādu gaisa aparātu lemūriešiem nebija? Militāru! Viņiem nebija vispār nekādas militārās tehnikas. Tāpēc, ka lemūrieši ne ar vienu nekaroja. Tanī laikā uz Planētas bez galvenā kontinenta – Lemūrija bija vēl trīs kontinenti. Šos kontinentus neapdzīvoja cilvēku civilizācijas.  Un viens no galvenajiem lemūriešu uzdevumiem bija tos apdzīvot, izveidot tur pilsētas un citas apdzīvotas vietas un izveidot sociālo nodrošinājumu ceļus, parkus. Pirms 35 tūkstošiem gadu lemūriešu civilizācija sasniedza augstu attīstības līmeni. Viena no galvenajā problēmām ar kuru sabiedrības attīstības procesā saskārās lemūrieši bija zemā dzimstība. Tas notika septiņi tūkstoši gadu pēc augsti attīstītās lemūriešu civilizācijas rašanās. Neskatoties uz zinātnieku ģenētiku un dažādu speciālistu centieniem, bērni dzima aizvien retāk. Un tad lemūrieši nolēma novirzīt visus spēkus, lai palielinātu dzīves ilgumu. Jāatzīmē, ka tā laika cilvēkiem bija ļoti harmonisks (pareizs) dzīves veids. Sabalansējot garīgo, intelektuālo un fizisko spēku un daudz uzmanības veltīja garīgai dzīvei. Nodarbojās ar to ko tagad varētu nosaukt par jogu, speciālu vingrošanu un rūpīgi atstrādātām garīgām praksēm (meditācijas). Visu pūļu rezultātā, dzīves ilgums palielinājās gandrīz trīs reizes. Līdz tam lemūrieši dzīvoja aptuveni ... piecsimts gadu. Bet pēc tam sāka dzīvot līdz pusotram tūkstotim gadu! Taču tas neatrisināja galveno problēmu. Civilizācijas iedzīvotāju skaits samazinājās. Tas visā sabiedrībā izraisīja dziļu bezcerību. Mīlestība dzima jauniešu sirdīs, tie apprecējās. Taču bērna piedzimšana ģimenē kļuva par lielu retumu. Zinātnieki nespēja rast atbildes uz šo jautājumu. Bet visi centieni radīt cilvēka embriju mākslīgā ceļā beidzās neveiksmīgi.


    Reiz Lemūrijas Augstākājā Sabiedrības Padomē ieradās kāds cilvēks. Viņš sabiedriskajiem darbiniekiem pavēstīja informāciju un izteica pārsteidzošu piedāvājumu. Viņš sacīja, ka atradīs CILVĒKIEM JAUNUS ĶERMEŅUS, kuri tik ļoti ir nepieciešami lemūriešiem. Atnācēju sākumā uzskatīja pat jukušu.  Taču pēc tam to uzmanīgi uzklausīja. Ko gan pavēstīja šis cilvēks? Iesākumā nosauksim viņa vārdu. Viņu sauca Krauns-Van-Selfings-Ruonijs-Amodijs. Daži Gaismas Darbinieki jau zina, ka tajā laikā lemūriešu vārdi bija ļoti gari. Pirmais vārds cilvēkam tika dots piedzimstot. Otrais vārds tika dots izejot pirmo Apgaismības rituālu (kaut kas līdzīgs Kristībām). Trešo vārdu ieguva pēc laulībām. Ceturto pēc izglītības iegūšanas. Piekto par pirmajiem sasniegumiem darbā.  Sestais vārds tikai tad, kad cilvēks sasniedza kādus izcilus, loti nozīmīgus panākumus savā profesionālajā vai sabiedriskā jomā. Bija Lemūrijā arī tādi cilvēki, kuriem bija vairāk kā seši vārdi. Maksimālais daudzums – 16. Tik daudz vārdus saņēma tikai vistalantīgākie un ievērojamākie lemūrieši.


    „Amodijs” tulkojumā no lemūriešu valodas nozīmē „tādas kas prot izzināt zemes” mūsu izpratnē tas varētu būt arheologs. Turpmāk tekstā šo cilvēku sauksim par Kraunu – vārdā kādu tas ieguva pēc dzimšanas.


    Arheologs Krauns paziņoja sensacionālu jaunumu. Viņš bija veicis pārsteidzošu atklājumu. Veicot arheoloģiskos izrakumus Ziemeļu kontinenta centrālajā daļā (šodien Eirāzija), tika uzieta ieeja noslēpumainā alā. Ieeja bija aizslēgta. Pārsteidzoši ir tas, ka sapnī Krauns redzēja nepazīstamus simbolus. Sapnī Eņģeļi viņam pavēstīja, ka precīza šo simbolu iztēlošanās domās (vizualizācija) ļaus atvērt noslēpumainās alas durvis. Pamodies arheologs visus simbolus uzzīmēja uz papīra (tanī laikā lemūrieši VĒL lietoja papīru, bet vēlāk informāciju telepātiskā veidā ierakstīja īpašos kristālos). Pēc tam iemācījās simbolus no galvas. Nonākot pie alas, domās uzzīmēja visus piecus simbolus, ko Eņģeļi sapnī bija parādījuši. Un – ak, brīnums! Milzīga klints apgriezās ap savu asi. Krauns piesardzīgi pārkāpa pāri alas slieksnim. Pēc pāris metriem arheologs nonāca pie lifta laukumiņa. Kad viņš uz tā uzkāpa, lifts sāka slīdēt lejup.


    Alā Krauns sastapās ar kaut ko neticamu un fantastisku! Tur dziļi zem zemes, speciāli aprīkotās telpās glabājās cilvēku ķermeņi!!! Tie nebija līdzīgi lemūriešiem. Augums gandrīz divreiz mazāki, kā lemūrieši un galvas bija apaļas formas. Acis nelielas un citas formas. Acis bija izstieptas ne vis horizontālā virzienā, kā tas bija lemūriešiem, bet gan drīzāk vertikāli. Tuvāk degunam atstatums starp acīm samazinājās, bet tuvāk pierei – palielinājās. Mati visiem cilvēkiem bija spilgti sarkani, ne viss kastaņu rudi, kādi tie bija lielākai daļai lemūriešu. Cilvēku ķermeņi nebija miruši. Krauns saprata, ka tajos kaut kādā brīnumainā veidā vēl ir dzīvība. Taču tanī pat laikā visi cilvēku ķermeņi bija kā sastinguši. Lemūrieši tanī laikā vēl nezināja par somati stāvokli, kad Gars paceļas Augstākajos plānos nepārraujot ar savu ķermeni saiti. Tāpēc Krauns bija ļoti pārsteigts. Viņš saprata, ka Eņģeļi viņu atveda uz šejieni ar kaut kādu mērķi - ļoti svarīgu misiju. Ārkārtīgi saviļņotais pētnieks veiksmīgi atgriezās zemes virspusē. Nākošajā naktī atkal sapnī Krauns redz, kā šie paši zema auguma ~ 3.5m, sarkanmatainie cilvēki viens pēc otra nāk no alas ārā un samiedz savas neparastās acis no spožās saules gaismas. Kāda balss Kraunu sapnī mudināja atgriezties Lemūrijas galvaspilsētā Jaruslimā un par redzēto pastāstīt Sabiedriskās Padomes vadītājiem.


    Krauns tā arī izdarīja. Nekavējoties tika noorganizēta speciāla ekspedīcija, kura devās uz arheologa norādīto vietu. Ziņas apstiprinājās. Tik tiešām dziļi pazemē, noslēpumainā alā, īpaši aprīkotās telpās atradās labi saglabājušies cilvēku ķermeņi. Lemūrieši to zināja, ka ķermeņi nevar dzīvot bez Gara. Tāpēc nekavējoties uzdeva sev jautājumu: kur atrodas tās būtnes, kuras mita šajos ķermeņos?! Vai tās jau ir atstājušas šo pasauli, vai snaudošā stāvoklī atrodas ķermeņos? Precīzu atbildi dot neviens nespēja. Aizsvilās karstas diskusijas. Vieni ierosināja aizvērt ieeju alā un „nedusmotu Dievu”. Lai ķermeņi mierā paliek tur kur tos atrada. Citi sacīja: „Ķermeņi nav atrasti NEJAUŠI! un ja nu tā ir Augstāko Spēku PALĪDZĪBA lemūriešiem.” Ir jāmeklē veids kā ķermeņus atdzīvināt! Strīdi turpinājās veselu mēnesi. Pie vienota viedokļa nonākt neizdevās. 


    Reiz kādā kārtējā Sabiedriskās Padomes sēdē izskanēja jauns sensacionāls paziņojums. Šoreiz tas nāca no kāda vadītāja, sauksim viņu par Laertomisu (vārds, kas dots piedzimstot). Šis cilvēks bija ļoti populārs lemūriešu vidū ar savu parāta skaidrību un prasmi risināt dažādus praktiskus jautājumus. Viņš paziņoja, ka viņš tāpat kā Krauns ir redzējis viedu sapni. Mani draugi! Nākas piebilst, ka tajā laikā, pretēji jūsu laikam, lemūrieši ar lielu cieņu attiecās pret sapnī saņemto informāciju (Krajosn smaida). Šīs civilizācijas pārstāvji sapņus redzēja reti. Bet ja reiz sapnis parādījās – zināja, ka no Garīgās pasaules tiek nodota informācija. Un attiecās pret to ar lielu sapratni un cieņu.


    Un, tā Laertomiss redzēja viedu sapni, kurā viņam parādīj, ka alā bez sarkanmatainajiem cilvēkiem ir vēl viens no tiem atšķirīgs cilvēks. Pavisam atšķirīgs. Iesākumā cienījamie lemūrieši pat neuzdrošinājās paziņot citiem vadoņiem, kā izskatās šis ķermenis. Izrādījās šim ķermenim bija ... četras rokas! Bet acis deguns, seja gandrīz neatšķīrās no lemūriešiem. Eņģeļi Laertomisam pavēstīja, ka drīz šis cilvēks VAR ATDZĪVOTIES. Bet tikai tanī gadījumā, ja visa Lemūrijas Sabiedriskā Padome, visi tās locekļi, visi kā viens to vēlēsies. Laertomiss teica, kas tas cilvēks ar četrām rokām tas ir Dižais Viedais, pie kura varēs iegūt atbildes pilnīgi uz visiem jautājumiem.


    Gaismas Darbinieki! Nav grūti nojaust, ka pēc rūpīgas alas pārmeklēšanas tika atrasta vēl viena telpa, kurā tik tiešām atradās cilvēka ķermenis ar četrām rokām. Un tad Lemūrijas Sabiedriskā Padome ņēma pauzi, lai pieņemtu svarīgu lēmumu. Trīs dienas Padomes dalībnieki pavadīja klusējošā vientulībā. Ceturtajā dienā notika kārtējā sanāksme. Un ko jūs domājiet? Visi kā viens Lemūrijas vadītāji (viņi bija 33 cilvēki) izteicās apstiprinoši, lai atdzīvinātu Dižo Viedo.


    Nākošajā dienā no Ziemeļu kontinenta tās vietas, kur atklāja noslēpumaino alu, pienāca ziņa. Rīta agrumā no alas iznācis tas pats cilvēks, kuram ir četras rokas. Viņš sasveicinājās ar visiem, kas tur atradās tanī skaitā arī ar Kraunu. Pēc tam izteica pirmo frāzi, kura uz mūžiem iegāja Lemūrijas vēsturē. Kā jūs domājiet ko pateica Dižais Viedais? Viņa ķermenis nekustīgā veidā „iekonservējies” somati stāvoklī zem zemes pavadīja vairākus tūkstošus gadu. Var būt viņš bija ļoti izsalcis (Krajona smaids). Nē, mani draugi, Viedais izteica citus vārdus. Tā ir vēsturiska frāze: „Cik gan viegla planēta! Žēl, ka to nāksies padarīt smagāku!!!”


    Un tikai pēc šīs frāzes viņš pajautāja ... nē, ne ēdienu. Neparastais cilvēks palūdza, lai viņam iedod tīru redzamo ūdeni. Visu to laiku, ko Viedais nodzīvoja Lemūrijā (tas bija vairāk kā divi tūkstoši gadu!), viņš ne reizi nebija lietojis pārtiku. Viņš dzēra tikai ūdeni. Vienmēr viņa ķermenis bija vesels, spēcīgs un muskuļots. Lemūrieši no alas iznākušo nosauca par vientuļo Dižo Viedo. Viņam bija arī oficiālais Amons-Ra-Khats-Vouk-Satja-Singhi.


        Tas, ko Dižais Viedais pateica izejot no alas pārsteidza visus, kas viņu sagaidīja. Taču vēl vairāk viņus pārsteidza, tas, ka Viedais ir pavisam citas civilizācijas pārstāvis, civilizācijas, kura eksistēja vēl ilgi pirms lemūriešiem (šī civilizācija beidza savu eksistenci šajā pasaulē pirms 137 tūkstošiem gadu). Amons – Ra (šis saīsinātais vārds ir saglabājies līdz mūsu dienām) pavēstīja, ka ir planētas Garīgās Pārvaldes Pārstāvis. Viņa gars iegāja ARIMOJI civilizācijas cilvēka ķermenī, kas tieši šim mērķim speciālā veidā senā pazemes glabātuvē tika uzglabāts. Šīs rases pārstāvji ārēji līdzinājās lemūriešiem. Tikai viņi bija īsāki augumā (vēl īsāki par sarkanmatainiem cilvēkiem). Tiem bija četras rokas. Un lūk, ir vēl viena nopietna atšķirība, kuru ar acīm nevar pamanīt. Katram arimojietim krūtīs pukstēja divas sirdis! Ak, ja jūs zinātu cik labsirdīgi, jautri un gudri cilvēki viņi bija šie arimojieši! Kādreiz es jums par viņiem pastāstīšu. Turpinām sarunu par lemūriešiem un to lielo lomu, kura tie bija mūsdienu civilizācijas attīstībā.


    Amons – Ra pavēstīja lemūriešiem, ka ir atnācis ar ļoti svarīgu misiju. Un teica, ka Lemūrijai ir svarīga loma Lielā Eksperimenta noslēguma posma organizēšanā, kurš notiek uz planētas Gaja. Amons – Ra iepriecināja cilvēkus, paziņojot, ka visi viņi patiesībā ir diži Eņģeļi, kuri šeit ieradušies no Garīgās Pasaules. Bija laiks, kad tie izgāja cauri stingrai atlasei, rūpīgai sagatavošanai un tikai tad iemiesojās šajā pasaulē. Būt par šāda Eksperimenta dalībnieku ir liels gods un atbildība. Amons – Ra atklāja Eksperimenta galveno mērķi. Tā būtība ir - augstu attīstītas Gari atstāj Augstākās Pasaules, Garīgo Dzimteni, iemiesojas matērijā, atstājot savu dievišķo daļu un aizmirstot par to, kas viņi ir patiesībā. Nonākot rupjajā pasaulē Dievi pārstāj būt par dieviem. Bet pēc tam ... Pēc tam ir jāuzzina vai Dievi atcerēsies par to, kas viņi patiesībā ir? Vai spēs viņi bez citu palīdzības atgriezties Augstākajā Pasaulē? Vai izdosies tiem atrast ceļu Mājup? Lemūrijas laikā matērija kļuva blīvāka, taču ne tik ļoti. Viens no uzdevumiem, kas jāveic lemūriešiem – padarīt matēriju blīvāku, izdarīt tā lai Priekškars, kas šķir cilvēku pasauli no Garīgās pasaules, kļūst vēl blīvāks. Tāpēc ir jāatrisina virkne uzdevumu. Lūk, ko teica Amon – Ra: „Uz viena no kontinentiem mums ir jāuzceļ piramīdas. Jūsu senči pirms septiņiem gadu tūkstošiem jau cēla līdzīgas piramīdas. Taču tām bija nošķelta augšējā daļa. Tas ir planētas enerģijas rezervuārs. Tagad mēs celsim piramīdas ar smailām virsotnēm, caur tām uz planētu nāks enerģija, kas ļaus iegūt matēriju. Pakāpeniski pievilkšanās spēks (gravitācija) palielināsies. Cilvēki kļūs mazāki augumā, matērijas blīvums uz visas planētas pieaugs. Pirms tam kad es biju iemiesojies uz planētas kā arimojietis, planēta bija smagāka. Lūk, kāpēc man tā pašreiz liekas tik viegla. Gravitācija ir krietni mazāka! Patiešām ir nedaudz žēl, ka nāksies padarīt planētu smagāku ... Bet tā, draugi, ir mūsu misija ...”


    Amons-Ra nedevās dzīvot uz Lemūriju, kaut arī viņam piedāvāja dzīvesvietu labākajā vietā –galvaspilsētā Jaruslimā. Viņš palika dzīvot kalnos, uzcēla sev brīnišķīgu koka māju. No Lemūrijas galvaspilsētas pie viņa sāka braukt lemūrijas sabiedrības vadītāji. Tika uzsākts darbs pie piramīdu celtniecības plāna izstrādes. Lemūrieši Dižajam Viedajam uzdeva jautājumus par sarkanmatainajiem neliela auguma cilvēkiem alās: „Kā rīkoties attiecībā pret viņiem?”


    Un tad Amons –Ra atbildēja: „Jums viņi ir jāatmodina un jāizved no somati stāvokļa. Vai jūs vēl līdz šim nesiet sapratuši kam ir domāti šie ķermeņi?”

    Atbildi uz šo jautājumu zināja tikai Laertomiss tas pats sabiedriskais darbinieks, kurš redzēja sapni par Viedo ar četrām rokām.

    „Dižais Viedais mums ir jākļūst par viņiem, bet viņiem par mums?”

    „Jā draugi. Jums ir jāaprecās ar sarkanmatainajiem cilvēkiem. Jums dzims bērni. Šie bērni būs piemēroti lielāma smagumam uz planētas un dzīvei blīvā matērijā. Cilvēku augums samazināsies, ķermeņa uzbūve izmanīsies, kļūs vairāk muskuļota, piemērota smaga fiziska darba veikšanai. Tāpēc, ka dzīve blīvajā matērijā ir smaga. Un jūs par to ziniet.”


    Un, lūk, mani draugi, mēnesi pēc šīs sarunas, notika svinīga ceremonija, kad no somati stāvokļa tika atmodināti sarkanmatainie cilvēki. Šī cilvēku rase dzīvoja vēl pirms arimojiešiem – pirms 298. – 376. tūkstošiem gadu. Tos sauca horaionieši – Saules mācības glabātāji. Horaionieši un lemūrieši ļoti sadraudzējās. Puiši un meitenes, vīrieši un sievietes no dažādām rasēm iemīlējās viens otrā. Apprecējās, dzima bērni – jauktas rases pārstāji. Tā lemūrijas „dzīlēs” sāk veidoties jauna rases. Tā pasaulē radās arī tie, kurus vēlāk sauca par atlantiem. Vēl vajadzēja tūkstošiem gadu, lai atlanti pilnībā atdalītos no lemūriešiem un izveidotu savu jauno rasi. O!!! Šī atdalīšanās ir liela un aizraujoša vēsture, par to obligāti pastāstīšu citu reizi.


    Nobeidzot šo stāstu par Lemūriju, vēlos atgriezties pie piramīdu celtniecības. Jūs jau sapratāt, ka runa iet par tā saucamajām Ēģiptes piramīdām. Tā bija piramīdu celtniecības  priekšvēsture.


    Tas, kas attiecas uz lemūriešiem ... Esiet viņiem pateicīgi! Viņi paveica milzīgu darbu, lai varētu veidoties mūsdienu civilizācija! Tas bija Gaismas Spēku desants uz šīs planētas. Un tas ar godu izpildīja savu uzdevumu. Tagad pienācis laiks, jums mūsdienu civilizācijas pārstāvjiem, veikt to kāpēc esiet atnākuši uz šo pasauli. Gaismas Darbinieki jau to ir sapratuši. Jūs mani saules apmirdzētie, iemiesojušies no Garīgās Pasaules, pildiet savu, kā augstāko Eņģeļu uzdevumu. Tieši tāpēc visus jūs tik ļoti mīl. Un tas patiesi tā ir!


 


Pievienots: 2010/11/14