Ieskats čenelingu vēsturē

2. daļa


Daudzus cilvēkus 19. gadsimta sākumā ieinteresēja Fridriha Mesmera (1734. – 1815.) teorija. Viņš uzskatīja, ka Visumu caurstrāvo kāds fizikāli nepierādāms pirmatnējais "Ēteris" - pasaules dvēsele. Uz šīs teorijas pamata attīstījās mesmerisms - stāvoklis, kad viens cilvēks otru ieved īpašā ļoti dziļā transā. Šādā stāvoklī viņam parādās astrālā redze. Mesmerizators pilnībā valda pār viņa gribu, fiziskās spējas nonāk pilnīgā bezdarbībā. Mesmerizators var astrālajam ķermenim piešķirt dzīvību un stimulēt astrālās sajūtas. Tādā veidā iegūst ļoti labus rezultātus, taču tas prasa ļoti neparastu noteikumu kombināciju. Lai nodrošinātu eksperimenta drošību, nepieciešams, lai gan operatoram, gan subjektam būtu gandrīz pārcilvēcīgi attīstīta domas tīrība.

Mesmerizatoram uz savu izmēģinājumu objektu ir milzīga ietekme, daudz lielāka nekā tas vispār zināms, un to var neapzināti izmantot. Viņa sirds un prāta īpašības ļoti viegli var nodot subjektam, tāpēc, ja viņš nav absolūti tīrs, uzreiz paveras lielas iespējas briesmām. Tikt ievadītam dziļā transā – tas nozīmē atteikties no savas individualitātes, bet psihiskos eksperimentos tas nekad nav labi. Bez šī riska pastāv arī īstas briesmas – tad, ja operators nav sasniedzis augstāko domu, vārdu un darbu tīrību.

Mesmerisms veicināja hipnozes un transa stāvokļa izpēti un plašu pielietošanu praksē.

 Daudzi somnambuli transa stāvoklī nonāca saskarē ar paralēlo pasauli. Viņiem tika novērotas dažādas paranormālas spējas un dažkārt viņi kļuva par mirušo garu medijiem.

Tālākā čenelingu attīstībās ceļā pāreju no mesmerisma uz spirituālismu veidoja Svedenborga sekotājs Endrrjū Džeksons Deviss. 1845. gadā viņš ceļojot pa Ameriku vadot publiskus seansus, kuru laikā, atrodoties transa stāvoklī, viņš skaidroja par Visuma izcelšanos un uzbūvi, par dzīvi pēc nāves un par garīgo pasauli utt. 1848. gadā, kad slavenās māsa Foksas satricināja Ameriku ar savām spējām kontaktēties ar gariem, radās jauna kustība, spirituālisms, kurš strauji aptvēra ASV un Eiropu.

Iesākumā šīs kustības mērķis bija savākt pierādījumus, ka eksistē dzīve pēc dzīves. Lai sasniegtu mērķi mediji stājās kontaktos ar mirušo cilvēku gariem un pieņēma no tiem informāciju, kā arī ar garu starpniecību veica dažādus pārcilvēcīgus trikus.

Baznīcas līderi pakļāva spirituālismu nosodījumam un pat centās ieviest likumus, kuri to aizliegtu uz visiem laikiem. Lielbritānijā un ASV 19. gadsimta otrajā pusē bija vairāki medijisma izmeklēšanas gadījumi. Daudzi mēdiji izrādījās šarlatāni, taču bija arī daudzi tādi, kuri ar godu izturēja pārbaudījumus. Tanī laikā sāka veidoties vairākas nacionālās asociācijas un pat spirituālistu baznīcas (neiecietīgie tos dēvēja par „spiritiem”), atsevišķas šīs kustības darbojas arī šodien.

50. gadus vēlāk par šiem procesiem Viedas Valdnieki „Agni jogā” sniedz precīzu raksturojumu.

„Nevaram iedomāties, ka cilvēks varētu virzīties tālāk bez apzinātas tuvošanās psihiskajai pasaulei. Turklāt jāiegaumē, ka Mēs daudzkārt esam brīdinājuši no psihisma un medijisma. Cilvēkiem jāsaprot, ka šādas neveselīgas mākslīgas novirzes nav veselīga apziņas paplašināšana. Mēs neatlaidīgi atgādinām, cik ļoti cilvēkam jāpadara cildenāka sava domāšana, un tad viņš pavirzīsies uz priekšu pa ceļu, kas ved uz Pārzemes Pasauli.”

Ceļš uz mūsdienu čenelingiem bijis visai līkumots. Taču turpinot ielūkoties čenelingu vēsturē nākas secināt, ka spirituālisms dalās trīs lielās kategorijās: mentālais medijisms (darba transā – automātiskais pieraksts, gaišredzība), garīgā dziedināšana (dziedināšana, kas notiek ar garu palīdzību; ar roku uzlikšanu vai bez kontakta un pat bez pacienta klātbūtnes. Fiziskais medijisms, kura laikā no mēdija ķermeņa izplūst īpaša substance – ektoplazma, ko var nofotografēt un no šīs plūsmas Garu Pasaules pārstāvji veido dažādus vizuāli redzamus un pat sataustāmus tēlus.

Redzama ir ne vien cilvēka aura, bet arī ektoplazma, kas tāpat pieder pie smalkās dabas. Ir pietiekami labi zināms, ka smalkas būtnes izmanto medija ektoplazmu un auž no tās savu redzamo ietērpu. ... ektoplazma ir visiem cilvēkiem. Smalkās būtnes vijas ap katru un izmanto ektoplazmas daļiņas - iznāk, ka atmosfēra ap cilvēku ir pilna tādām vielas daļām. Daudzi dažkārt pamana šādus miglainus plankumus, kas aizpeld garām, pieņemdami dažādas aprises.

       Var pajautāt: vai šī ektoplazmas izplūšana var atsaukties uz veselību? Protams, var, sevišķi atkarībā no laupītāju īpašībām. Zemie iemītnieki ir rijīgi un nerēķinās ar nodarīto ļaunumu. Bet var tuvoties arī gādīgas būtnes, kuras steidz aizpildīt robu, kas radies ektoplazmas nolaupīšanas rezultāta. /Agni joga/

Fiziskā medijisma laikā notiek arī levitācija, telekinēze un citi erīmie fenomeni.

Spirituālistu domas dalās jautājumā par reinkarnāciju. Visbiežāk viņi atzīst dvēseles pārdzimšanu un dzīvi pēc nāves, taču tanī pat laikā uzskata reinkarnāciju par brīvās gribas jautājumu, bet nevis ar dvēselisku lomu. Un tikai viens no spirituālisma atzariem – spiritisms jeb kardekisms pārveidoja vienu no savas mācības centrālajām doktrīnām.

Spiritisma pamatlicējs ir franču rakstnieks un ārsts Alans Kardeks (1804. – 1869.) 1857. gadā tika nopublicēta viņa pirmā grāmata „Garu grāmata”, bet 1861. gadā – „Mēdiju grāmata”, kas izdota arī latviešu valodā. Savos darbos Kardeks izklāstīja teoriju par gariem un kontaktu ar tiem. Tā bija samērā sarežģīta teorija, kas daudz ko paskaidroja jaunā gaismā sākot no Evaņģēlija līdz psihiskām slimībām. Īpaši stingras pozīcijas bija Kardeka sekotājiem Brazīlijā un Filipīnās, kā arī zemēs, kur tradicionāli viens otram līdzās pastāvēja dievu un mirušo garu kulti. 

     Spiritisms sagatavoja augsni tam, ko mūsu dienās daudzi dēvē par čenelingiem (vēstījumiem). Mediji bija tie, kurus tagad dēvē par kanāliem vai kontaktieriem. Taču atšķīrās saņemtā informācija un tās izmantošana. Spirituālistu iegūto informāciju lielāko tiesu izmantoja „izklaidei” vai šauriem pragmātiskiem mērķiem.

    19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā plaši izplatījās specifiska čenelinga forma – „Akaši hronikas” lasīšana. Tā bija kaut kāda ēteriska informācijas krātuve par iepriekšējiem laikmetiem. Piekļuve „Akaši hronikai” bija, piemēram, Levi H. Doulingam (Dowling) (1844.-1911.) slavenās grāmatas „Jēzus Kristus Evaņģēlijs Ūdensvīra laikmetā”.

    Iepazīstot Doulinga biogrāfiju var uzzināt, ka viņš no bērnības uztvēra smalkos ēteriskos slāņus un pieņēma, ka tie ir sava veida plates, kurās ierakstītas skaņas un pat domas. Viņš centīgi iedziļinājās ēterisko vibrāciju izpētē ar mērķi, lai izzinātu dižos debesu noslēpumus. Četrdesmit gadus viņš veica pētījumus un praktizēja klusējošo meditāciju. Rezultātā viņš sasniedza augstu garīgās apziņas stāvokli un tas ļāva viņam ieiet vissmalkākajos ēteriskajos apgabalos un izzināt to noslēpumus.

Levi Doulings čenelinga procesu apraksta šādi: „Gara līmenī es tiku pārnests uz Akašu ... Un atradu tur slepeno spirāli, kas atver durvis uz sirds sapratni un viedumu. Es iegāju un tad es izzināju. Es ieraudzīju divdesmit četrus Heruvimus un Serafimus ... Es dzirdēju Trīsvienības Dieva pamācības, bet nevaru tās pašreiz atklāt ...

Svētā Vizele (Vieduma dieviete) iznāca priekšā un teica: "Ak, Levī, cilvēka dēls, tu, esi aicināts nest vēstījumu par gaidāmo laikmetu – Gara svētlaimes laikmetu ... lūk, Akaša! Lūk, Vizeles pieraktu galerija, kur ir pierakstīta katra doma un vārds un katras dzīvās radības veiktais ... Ieej šajās mistiskajās galerijās un lasi. Tur tu atradīsi vēstījumu pasaulei un katram cilvēkam ... Tagad es iepūtīšu Tevī Svēto garu; un tu mācēsi atpazīt mācības, kuras glabā Dieva Pierakstu Grāmatas priekš jaunā laikmeta.”



Pievienots: 2010/01/29