Ieskats čenelingu vēsturē

1. daļa


Vārds čenelings ir samērā jauns (īpaši Austrumeiropas zemēs), taču kā izpausme cilvēka garīgajā kultūrā, čenelings eksistē jau sen. Tas plaši izplatīt jau bija senajās kultūrās. Daudzās ciltīs šamaņi un zintnieki sazinājās ar garu pasauli, lai uzzinātu atbildes uz dažādiem jautājumiem. Iegūto atbildi šamaņis vārdiskā veidā pavēstīja pārējiem cilts ļaudīm. Ar to tad arī jāsaprot čenelinga būtība, tas ir „saziņas kanāls” ar Augstākām būtnēm. Šīs lapas kontekstā vārds čenelings ir aizstāts ar latviskāku šīs izpausmes apzīmējumu – vēstījumi (sk. par lapu).


Protams, jautājumā par čenelingiem vēl ir daudz nezināmā, kas izraisa diskusijas. Tāpēc arī ir tapis šis informācijas apkopojums, kas ļaus apjaustu čenelingu lomu un vietu cilvēces vēsturē.


    Senākie no zināmajiem čenelingiem ir tādi plaši zināmi un izplatīti darbi kā Vēdas un Korāns. Hinduisti uzskata, ka Vēdas radās vienlaicīgi ar pasauli, kā tās „skaņas matrica” (bet kādā citā skaidrojumā, Vēdas uzskata, par sava veida „pasaules lietošanas instrukciju”). Senie indiešu gudrie – rišas Vēdas saņēma atrodoties dziļā meditatīvā stāvoklī, iegaumēja tās un nodeva no paaudzes paaudzei. Iesākumā Vēdas nebija pierakstītas.


    Musulmaņi tic, ka zemes Korāna priekštecis bija Korāns, kas ir bijis rakstīts debesu jumā. Šis teksts tika nodots Pravietim Muhamedam vairākos piegājienos. Saņemot vēstījumus Pravietis atradās īpašā dvēseles stāvoklī. Arī Korāna teksts ilgu laiku tika nodots no mutes mutē.


    Īpaši jaudīgs un apjomīgs „kanāls” bija Mozus. Vairākkārtīgi kontaktējoties ar Augstākām būtnēm viņš saņēma likumu apkopojumu priekš ebreju tautas un precīzus detalizētus reliģisko rituālu norādījumus. (Otrā Mozus grāmata „Exodus” 19 - 34)

http://www.bibelesbiedriba.lv/latviesu-bibele/mozus2/otra_mozus_gramata02.htm


Ziņas par viduslaikos saņemtie čenelingiem ir maz pētītas. Taču jau 18. gadsimta sākumā ir zināmi ievērojami informācijas saņēmēji. Viens no tādiem bija zviedru zinātnieks Emanuels Svedenborgs (1688-1772).


    Savā grāmatā Debess un Elle (1758. g.) Svedenborgs apraksta garīgo pasauli, izskaidrojot tās uzbūvi un iekārtu. Viņš apgalvo, ka tur atrodas visi, kas jebkad ir dzīvojuši virs zemes. Cilvēce tur nav vis kā liels un dezorganizēts pūlis, bet ir uz visnoteiktāko sakārtota grupās jeb biedrībās pēc viņu tieksmēm jeb dzīves īpatnībām. Katra atsevišķa cilvēka mīlestības jeb gribas raksturs ved viņu sakarā ar sev līdzīgiem. Aiz šī iemesla, kā Svedenborgs māca, cilvēka dzīve virs zemes noteic viņa dzīvi pēc nāves. Spriedums, kas sagaida katru cilvēku viņā dzīvē, nav uzskatāms kā sods vai atalgojums par to, kas darīts šinī dzīvē. Izlietojot dzīvē Dieva doto brīvību, cilvēks jūtas pievilkts un tuvojas tādām biedrībām, ar kurām viņam ir līdzība raksturā un dzīvē. «Lielais bezdibens», kas šķir debesi no elles, ir pretstats, kāds pastāv starp ellišķo mīlestību jeb patmīlību un debešķīgo mīlestību, kura ir mīlestība uz Dievu un tuvāko.


Svedenborga pārsteidzošā vēsts skan, ka viņa laikā pasaulē ir ievadīts jauns garīgs laikmets. Pirmās kristīgās ticības skaidrība un vienkāršība ir zudušas, un Dievs ir gādājis par jaunas pasaules izveidošanu, jauna gara izkopšanu cilvēku starpā un jaunas baznīcas dibināšanu, kuras ticība pārsniegtu līdzšinējās ticības robežas, un ar laiku apgarotu cilvēci. http://www.lasitava.lv/index_files/Page921.htm


Par sevi Svedenbors saka: „13 gadus man bija lemts būt kopā ar eņģeļiem, sarunāties ar tiem kā cilvēkam ar cilvēku par to, kas notiek debesīs un ellē. Man ir ļauts aprakstīt, ko es redzēju un dzirdēju, cerībā, ka gara tumsība tiks apgaismota un neticība tiks izskausta. Šo atklātība var salīdzināt ar „otrreizējo atnākšanu””.


Svedenborga mācība bija populāra un izplatīta daudzās Eiropas un jaunās Amerikas zemēs, tanī pat laikā tā bija zināma ļoti šauram piekritēju lokam.



Pievienots: 2010/01/29