JAUNAIS LAIKMETS

1. daļa


1962. gadā iznākušajā Tomasa Kūna grāmatā “Zinātnes revolūciju struktūra” tās autors sāka rosināt domu par paradigmu maiņu. T. Kūns norāda, ka ir vairāki iemesli un norises, kas ļauj runāt par paradigmu maiņu: tas ir radikāli jauns skatījums uz lietām un notikumiem, tās ir iespējas pamanīt kaut ko tādu, kas līdz tam gan pastāvējis, bet nav bijis pamanāms. Jaunas domāšanas un pasaules uzskatu veidošanās ne vienmēr ir viegla un vienkārša. Visbiežāk jaunais tiek atklāti noliegts un nonievāts, attieksme pret to ir ļoti naidīga. Tā tas bijis jau kopš Džordāno Bruno un N. Kopernika jauno atklāsmju laikiem, tā tas turpinās vēl šodien. Kūns uzskata, ka parasti šis naidīgums ir saistīts ar emocionālu pieķeršanos vecajām un zināmajām patiesībām. Taču jaunā pieņemšana ir saistīta ar apziņas paplašināšanos un spējām pieņemt svešo un nepazīstamo.


Ko tad piedāvā Jaunais laikmets, kāds ir tā pamatskatījums pasaulē? Pirmkārt, tas ir pasaules kopuma redzējums – fiziskā auguma, prāta un dvēseles integrācija, savienība vai sintēze. Jaunā Laikmeta domāšanas kodols ir ideja, ka cilvēka apziņa ir daudzpakāpju sistēma, un cilvēkam, diemžēl piemīt vēlme visvairāk darboties zemākajos līmeņos. Taču mūsu augstākā patība ir pamodināma, ja spējam pamosties no vecajiem, savu laiku pārdzīvojušajiem pieņēmumiem un tiekties sasniegt jaunus mērķus. Tādēļ, sekojot Jaunā Laikmeta pamatpārliecībai, ļaudis tiecas pielietot dažādas metodes, idejas un darbošanās veidus, lai paplašinātu apziņu. Jaunā Laikmeta ideju vēsture ir gana sena. No nosacīti jaunākajiem filosofiem var minēt Jākobu Bēmi, Emanuelu Svēdenborgu, mākslinieku Viljamu Bleiku, kuru darbi iedvesmoja grupu amerikāņu akadēmisko zinātnieku, kuri jau 1836. gadā apvienojās kopīgos kvēkeru un puritāņu baznīcas tradīciju, sengrieķu un vācu filosofu darbu un Austrumu reliģijas pētījumos. Viņus galvenokārt saistīja iekšējās nozīmes meklējumi un izziņa.


Jaunā Laikmeta idejiskie un reālie priekšteči ir arī Rūdolfs Šteiners ar savu Antroposofijas mācību, Alise Beilija, Helēna Blavatska, Arturs Kestlers, Viljams Džeimss .... Jaunā Laikmeta domāšanas pamatideja ir uzskats, ka ne tikai cilvēks ir viens veselums, bet viss Makrokosms, Visums ir vienots veselums.


Runājot par Jaunā laikmeta izpausmēm un kustībām, visnotaļ svarīga ietekme, kas skar ne tikai tos, kuri tur atrodas ir Findhornas kopienas darbošanās. To 1962. gadā izveidoja Pīters un Ailina Kadiji un Dorotija Maklīna. Viņi ne tikai apgalvo, bet arī pierādīja praksē, ka sadarbojoties ar dabas gariem, devām, pat nabadzīgā augsnē ir iespējams izaudzēt ļoti, pat pārsteidzoši labas ražas. Par to Pauls Haukens uzrakstīja savā grāmatā “Findhornas brīnums” (1976. gadā). Kopienas darbība, protams, neaprobežojās tikai ar praktisko dārzniecību. Sadarbojoties ar neredzamajiem, garīgajiem un dabas spēkiem, tika pilnveidotas arī cilvēku garīgās spējas un veidot augstas un garīgas savstarpējās attiecības.


Ir grūti precīzi un konkrēti definēt Jaunā laikmeta iespaidu pasaulē tāpēc vien, ka tā plašums ir neizstāstāms. To centies izdarīt Deivids Spenglers. Viņš izdalījis četrus līmeņus, pēc kuriem to iespējams analizēt, pētīt un izzināt. Kā zemākais minēts Komerciālais līmenis, kas nozīmē jaunā veida žurnālu lasīšanu, ārējo veidolu – atbilstošu apavu un apģērbu valkāšanu. Nākamais ir Valdzinājuma līmenis, kurā cilvēki un grupas dzīvo savu fantāziju pasaulē, ko izraisījis kāds okultās vai maģiskās pieredzes izraisīts pārdzīvojums. Šeit vadošā ir pakļaušanās nosacītam līderim vai paša pārdzīvojuma avotam. Kā nākamo līmeni D. Spenglers min Jaunā laikmeta pārmaiņu līdzību. Šeit svarīgākais ir paradigmas maiņas apzināšanās un pašpārveide. Šī būtībā ir populārākā Jaunā laikmeta līdzība un tas tiek aplūkots kā jaunu vērtību sistēma sociālajā, ekonomiskajā un tehnikas jomā. Un visbeidzot – augstākais līmenis – Jaunais Laikmets kā svētuma iemiesojums. D. Spenglers uzskata, ka tā ir pati kustības būtība, jo šajā līmenī Jaunais laikmets ir garīgs notikums, jaunas apziņas rašanās un jauns pasaules un kultūras skatījums. Tā ir svētuma pieredzes noskaidrošana, izpausme un izpēte. Šeit nav runa tikai par reliģiju, jo svētums var nebūt saistīts ar reliģiju un reliģija var nebūt saistīta ar svētumu. Svētuma pieredze ir arī intelektuāla, mākslinieciska, emocionāla un pat materiāla. Svētums ir Visuma svēta uztvere un paša sevis svēta uztvere – Dievs ir bezrobežīgs, kā tas apgalvots Dzīvās Ētikas mācībā un ir ļoti svarīgi to apzināties. Bakminsters Fillers šajā sakarībā uzsver, ka Dievs ir process, norise un kādā no saviem dzejoļiem pauž:

Jo Dievs priekš manis kā šķiet,

Ir darbības vārds,

Nevis lietvārds,

Īpašs vai neīpašs;

Tas ir radīšana,

Nevis skaistais,

Mīlestība,

nevis tās attēlojums.

Jā – Dievs ir darbības vārds,

Visdarbīgākais un tai pašā laikā Tas ir visharmoniskākā

Visuma pārkārtošana

No enerģijas nevaldāmā haosa.



Pievienots: 2010/01/29