Kā es atbrīvojos no savas bērnības nastas…


Katram no mums dzīvē reiz pienāk brīdis, kad nākas pamosties no sapņa,  kurā dzīvojam, un paskatīties uz dzīvi un realitāti citām acīm.

Kad manā dzīvē parādījās mans pirmais garīgais skolotājs, es vēl nenojautu to, cik saldā miegā es patiesībā guļu, dzīvodama, sabiedrības, vecāku, izglītības sistēmas un sevis pašas radītā sapnī.
Mans pirmais solis uz pamošanos bija to lietu sakārtošana, kuras cītīgi paslēpusi no apkārtējo acīm, nēsāju sev līdzi kopš bērnības. Mans pirmais garīgais skolotājs teica man tā: “Ja tev kāds bērnībā ir iedevis maisu ar beigtiem sivēniem, tas nenozīmē, ka tev to ir jānes līdzi visu dzīvi. Atstāj šo nastu vai atdod atpakaļ tam, kurš tev to iedevis!”

Tā, sekojot sava skolotāja ieteikumiem, devos sakārtot lietas, kuras, acīmredzot, bija tik sāpīgas, ka bija nepieciešams laiks, lai es saņemtu drosmi tās sakārtot un atstāt. Manā “sivēnu maisā” bija neatstātā sāpe par aizgājušo tēvu, tam sekoja sāpes un aizvainojums par to, ka māte novērsās no manis pēc tēva nāves un līdz ar to augu gan tēva, gan mātes mīlestības trūkumā. Vēl sliktāku situāciju padarīja tas, ka visu bērnību man seksuāli uzmācās mans krustēvs. Nebija vairs tēva, kurš varētu mani aizstāvēt, jo viņš bija miris, un nebija arī mātes atbalsta, jo viņa bija ierāvusies sevī un neko nemanīja…

Attiecības ar māti man palīdzēja sakārtot seminārs ”Ģimenes izvietojumi pēc B. Hellingera metodes.” Izvietojumi teju vai kā burvju veidā atspoguļo un parāda to kārtību kādā pastāv ģimene jebkurā dzīves situācijā. Notiek reāla mijiedarbība ar visuma enerģētiski informatīvo struktūru. Risinājumi atrasti izvietojumos, atlaiž stiprus spēkus, kuri kļūst par resursu vēlamo izmaiņu realizēšanai, kas ļauj ielikt labus pamatus jūsu nākotnei.

Tāpat atklāti izrunājos ar māti par visām situācijām, kas mani bija sāpinājušas bērnībā. Izrādījās, ka māte nebija sapratusi to, cik ļoti es kā bērns jutos atstumta, savukārt, es nebiju sapratusi to, cik smagi māte pārcieta tēva aiziešanu. Mēs nolikām šo nastu kopā. Palūdzām viena otrai piedošanu un tagad mūsu starpā vairs nav sienas, kura bija traucējusi mums izrādīt mīlestību vienai pret otru tik daudzus gadus. Pirms tam vārdi “Es tevi mīlu!” un mīļi apskāvieni mums bija sveši, tagad viss ir mainījies un mums tas nāk dabiski un no sirds. Mēs nolikām nastu un atvērām savu sirdi mīlestībai…

Neatstāto sāpi par aizgājušo tēvu es atstāju uzrakstot tēvam vēstuli. Rakstot šo vēstuli, es atstāju visas savas neizsāpētās sāpes un neizraudātās asaras. Kad beidzot izsprāga no sirds šī tapa, es noraudāju vairākas stundas no vietas. Tikai tad es sapratu kādu nastu es biju nēsājusi līdzi visu šo laiku, es vēl nebiju viņu atlaidusi…vēl nē.

Vēstulē es pateicos tēvam par visu labo, ko viņš man devis un iemācījis. Pateicu, cik ļoti viņu mīlu un, cik ļoti man viņa trūcis visus šos gadus. Es rakstīju visu, kas bija krājies man sirsniņā visus šos gadus. Vēstules beigās es atvadījos no tēva , teikdama, ka nu man viņš ir jālaiž projām un jāatvadās no viņa. Kopā ar tēvu atlaidu arī mazo meiteni, kas visus šos gadus dzīvoja manī, meklējot vīriešos tēvu un atbalstu, nespēdama pieaugt un kļūt patstāvīga. Es aizbraucu uz kapsētu un pie tēva kapa apraku savu atvadu un pateicības vēstuli un jau tajā pašā brīdī sajutu, neaprakstāmu viegluma sajūtu…

Pēdējais un, iespējams, visgrūtākais solis bija izrunāties ar krustēvu un piedot viņam. Nebiju redzējusi viņu daudzus gadus, bet man joprojām bija no viņa bail. Viņš, joprojām šķita pārāks, gudrāks un stiprāks par mani. Es saņēmos un izrunājos ar viņu. Izstāstīju visu to, kā es jutos toreiz, kad vēl biju bērns.  Beigās pateicu, ka piedodu viņam visu un atdodu atpakaļ viņam šo nastu, kuru nēsāju līdzi tik daudzus gadus, lai viņš,  ja spēj, to noliek un atstāj. Krustēvs lūdza man piedošanu, vārdi nenāca viegli pār viņa lūpām, bet es jutu, ka tie nāk no sirds. Viss bija rakstīts viņa acīs, kuras žēlabainā izmisumā lūdza piedošanu. Viņš visu bija sapratis un nožēloja. Kopš tās reizes nekad vairāk neesmu viņu satikusi, bet jūtu, ka arī šī nasta ir atstāta un vairāk nenospiež manu dvēseli.

Kad, sakārtoju visas šīs lietas, manā dzīvē parādījās jauni apvāršņi. Es pamodos un ieraudzīju jaunu realitāti, daudz īstāku, skaistāku, patiesāku un brīvāku. Šī nasta bija jāatstāj, lai es varētu pamosties, ieskatīties acīs dzīvei un iemīlēt to visā tās daudzveidībā. Tas bija pirmais apzinātais pakāpiens manā garīgajā izaugsmē, kad es sapratu, ka ir jādodas tālāk nekā es biju domājusi un, ka atpakaļceļa vairs nav…

Šobrīd ir pagājuši pieci gadi, kopš esmu atstājusi šo nastu. Esmu kļuvusi daudz stiprāka, brīvāka, patiesāka un laimīgāka, esmu daudz strādājusi ar sevi un pieredzējusi vēl daudzas brīnumainas atklāsmes, bet tas jau ir cits stāsts…

Un, joprojām, es mācos lasīt šo brīnišķīgo grāmatu, ko saucam par dzīvi un katra nākamā lappuse paver manai dvēselei aizvien jaunus apvāršņus…

Autore: Inga

http://domatajs.lv/ka-es-atbrivojos-no-savas-bernibas-nastas/


Pievienots: 2014/08/05