Ziedu Pilnā Mēness godības 7. jūnijā


Jauns mēness ir ausis

Klāt jauns rīts un jauna elpa

Jauns vilnis un jauna pulsācija,

Kurā pievienojamies aizvien tīrāki, spēcīgāki un varošāki

Aizvien jo mīlošāki, pieņemošāki un padevīgāki


7. jūnija Pilnmēnesī 18:10 visapkārt mīļajai Zemei pulcēsies cilvēki savā labajā gribā.

Nolūks ir grūti aptverams, bet šeit pat jūtams. Spēks ir neaprēķināms, bet tepat piedzīvojams.


Lai runā pats Ziedošais - dāvājumā zieda piedzimšanas teiksma vieglā, virmojošā vasaras siltajā elpā:

Es esmu tik Mīlestības pārpilns kā medus kāre, atvēries Zieds

Pāri malām plūstošs saldums, un smarža

Un maigums un spēks.

Zieds, starojošs, bites maigā pieskāriena tvīcis

Saules pielieta uguns un gaišzilu debesu spogulis

Saules un taureņu skārienam ļāvies izplaucis zieds

Ziedputekšņi virmo vēja alkās un kameņu samtainajā pieskārienā


Un tad pār mani klājas nakts, vien Mēness ripo spožais debesu jumolam pāri kā apmaldījies... tomēr nē – tas labi zin savu ceļu, to gaŗo ceļu, ko Saule dienā gājusi... Un es aizveru maigās acis, vien ziedlapām ļaujos Mēness gaismas pieskārienam un To nakšu sajūtām un redzējumiem, kuŗās Gaisma nezūd;


Esmu Vasaras nakts Tumsā, kas īstena tumsa nemaz nav.

Tumsā, kas zilganās dienas gaismas caurstrāvota, Saules gaismas no tālumiem apspīdēta


Tumsā, kas Sauli tur līdzās...

Tik netverams un maigumā ieraudzīts elpo nakts smaržu pielietais gaiss – tepat līdzās smaržo un elpo man brāļi un māsas, citi ziedu bērni un apbrīnā veras Mēnesim acīs un mulsina cilvēkbērnus naktī iznākušos nakts patiesības meklēt.


Un atkal - īstas nakts tumsas nemaz nav, - Gaisma vien atkāpusies mirkli, tā it kā attālinās, bet paliek tepat līdzās,

Noslēpjas debesu tuvumā un vēro mani – vieglam mieram ļāvušos ziedu


Es mācu tev, cilvēkam, Zieda gudrību bijīgo:

Tāpat kā es veros debesīs savām zieda acīm, Ieskaties arī tu Visuma dzīlēs un Tu redzēsi Visuma bezgalību tālo - cauri saules spožumam un cauri Mēness ēnām noslēpumainām tā mirdz... Lielais Debesu Tīrums dievišķās gaismas pieliets


Samtainās, zili melnās tālās tumšzilās tumsas pielietā valgmē, kuŗā ik mirkli jaunas pasaules dzimst un jauni ziedi atveras debesīm un Saulei, un iepretim visuma dzīlēm

Tu, cilvēk, taču pazīsti, Mūžīgo Radīšanu, kas Dieva pieskārienos maigos caur Tumsu jauno augli nes.

Pieskaries tam – skatienā, smaržā, glāstā – tas atvēries tev – tas sniedzas tev pretim – arī tu esi Visums mazs un ik tavā acs zīlītē slēpjas Visuma dzīles tālās – tu taču to zini, cilvēk, uz Zemes.

Veldzējošām Rasas lāsēm pielieta pļava, smilgu skaras trīsuļo spožās un ziedu acis dzer rīta valgmi...

Nakts beidzas... Svīst Gaisma, Aust Rīts, Saule lec un Rožu un magoņu spozmē dzirkstošā iznestais Maigums mirkli apžilbst un tad ieelpo Dižumu silto un sāk – jaunu dzīvi


***


Un zemes nolaižas tās zeltaini kristāliskās debess

stīgas, uz kurām mēs neredzamos tiltus būvējam

Ar to palīgu un to iespēju, ko mums devis šis laiks


Ko varam dot mēs šim laikam?

Ko varam dot sev, saviem tuvajiem un arī attālajiem?

Kā varam šīs debešķīgās stīgas ienest savā namā un savā zemē?


Viņi teica – mums dots ir viss iespējamais

Viss iespējamais, lai ik brīdi darītu svētlaimīgu

Un nebūs cita brīža

Nebūs citas atnākšanas

Mēs varam pievienoties Sev vienīgi tagad


Mēs mostamies šim brīdim, kas gaida mūsu klātbūtni

Atmostamies šai apziņai, kurā nav robežu

Un veram savā sirdī to plašo telpu, kurā elpo dievišķīga pasaule


Tur aiz robežībām, tur aiz slēģiem un tur aiz bažām,

aiz tām neskaitāmajām aizkaru kārtām,

kur slēpjas mūsu īstenā patība

Tai vairs nav kur slēpties

Un mums vairs nav ko slēpt


Šeit neviens nevar tikt pārliecināts un nav jāpārliecina.

Pārliecība rodas mūsos pašos un ar mūsu pašu atļauju.


Šis aicinājums nav jāadresē

Tas jāatrod sevī


Motivācija, nav jādod

Tā vienīgi jāatmodina

Jāatmodina tas, kas visu laiku tur ir bijis


Mēs vienosimies nodomā – par izgaismotu, miera un tīrības pilnu

kopā būšanu Latvijā un pasaulē


Kopējās apziņas dārzā zels tie augāji, kurus būsim sējuši.

Sējuši Māras zemē pēc Dieva padoma un Laimas lēmuma.


Dižā piesaukšana


No tā gaismas avota Dieva apziņā,

Lai piepildās mūsu dvēseles,

Un gaisma nokāpj uz Zemes


No tā Mīlestības avota Dieva sirdī

Lai piepildās mūsu sirdis,

Un aug plašumā Mīlestība virs Zemes


No tā avota, kur mīt Dieva griba,

Lai mūsu varēšanu vada dižs nolūks, -

Tas NOLŪKS, kam vecajie savā zināšanā kalpo


No tā avota, kas ir Cilvēcība

Lai Mīlestības un Gaismas nodoms top dzīvs

Un tumsības kambarus slēdz


Lai Gaismas un Mīlestības Spēks top dzīvs virs Zemes

Lai Gaismas un Mīlestības Spēks īstenojas virs Zemes

Lai Gaisma un Mīlestība un Spēks piepilda mīļo Zemi



Šeit sakāmais lijis. Biris tas, kam bija jābirst.

Tāpēc, ak, vadošie, redzošie un dzirdošie!

pulcējiet un pulcējieties

Latvijas pārpilnās Zemes klēpī


Atsaucieties, Svētvietu sargi un uzturētāji!

Aiciniet savā vidū tos, kuri vēlētos šo Pilnmēnesi satikt!


Paši Mēs zināsim kā

Un ar ko


Cita laika, kā vienīgi šis nav un nebūs.


Ziedošā mīlestībā, Gunta un Ģirts






Pievienots: 2009/06/03