Iedvesma mūsu labklājībai jeb ievadlekcija pirms Ziemassvētku drudžainajiem tirdziņiem



Atbrīvosim vietu jaunajam labajam

Sagatavosim vietu jaunajam. Iztīrīsim ledusskapi, izmetot visus mazos, neapēstos, folijā ievīstītos kumosiņus. Atbrīvosim skapjus, tiksim vaļā no lietām, kuras neizmantojam vismaz sešus mē­nešus. Ja nu mums kāda manta nebija vajadzīga gada laikā, nešau­bīsimies ne mirkli - noteikti aizvāksim, pārdosim, apmainīsim, at­dosim vai pat sadedzināsim.

Nekārtība virtuves un drēbju skapjos liecina par jucekli mūsu galvās (tāpat kā pusaudžu gados ikvienam). Kārtojot skapjus, uzsvērti sacīsim: "Es atbrīvoju savu apziņu, es atslogoju savas domas."

Bet dzīves pabērni?  Un ko iesākt ar dažu labu bezcerīgo nabadzību, ko  izraisījuši viņa uzskati un pārliecība par viņa nabadzību. Vienīgais cilvēks, kurš ir vainojams tajā, ka mums ir maz līdzekļu, esam mēs katrs personīgi. Iemesls ir nelokā­majā pārliecībā, ka es "neesmu cienīgs", "neesmu pelnījis turību", ka "nauda nāk ar lielām grūtībām", un "man nav ne talantu, ne spēju". Tieši šīs domas mūs liek iespringt "atteikšanās no pārticības" kompleksa varā. Tāpēc sāksim plātīties ar bagātību! Skolotāji, mūsu laiks ir pienācis - ļausim izpausties saviem talantiem, atvērsim ceļu pārticībai, - un visdažādāko labumu straume plūdīs mūsu virzienā.

Izturēsimies pret rēķiniem ar cieņu un mīlestību

Ir ļoti svarīgi beigt uztraukties par naudu un sašust par ap­maksai paredzētajiem rēķiniem. Daudzi cilvēki rēķinus uztver kā sava veida sodu no kura vajadzētu mēģināt izvairīties. Taču patiesībā rēķins apliecina mūsu maksātspēju. Kreditors, uzskatot mūs par pietiekami turīgiem, pārdod preces un sniedz pakalpo­jumus uz parāda. Mēs ar mīlestību uztveram un pieņemam  par svētu katru saņemto rēķinu un katru izrakstīto čeku. Mēs pat uz tiem varam atstāt savu skūp­stu.

Ja mēs maksājam ar dusmām, maz ticams, ka nauda pie mums atgriezīsies. Taču atliek to izdarīt ar mīlestību un prieku - un mēs atvērsim ceļu labumu straumei. Negumzīsim naudu, bāžot to kabatā, izturēsimies pret naudu draudzīgi. Mūsu finansu drošības garanti nav darbs, bankas konts, ieguldījumi, nav vīrs vai sieva, bet gan prasme nodibināt kontaktu ar naudas plūsmu, kas rada visu un visus. Mums ir tiesības, kuras mums dotas kopš dzimšanas brīža, saņemt visu nepiecie­šamo, tikai nevajag sevi pārliecināt par pretējo.

Lietojot telefonu, mēs to svētām ar mīlestību. Tas mums radīs tikai patīkamus zvanus, labus jaunumus un patīkamus paziņo­jumus. Tāpat mēs izturēsimies pret pastkastīti - un katru dienu tā ir pārpildīta ar paziņojumiem par naudas pārvedumiem un brīnišķīgām, siltām vēstulēm no draugiem, klausītājiem un lasī­tājiem. Saņemot rēķinus, mēs priecājamies, jūtot dziļas patei­cības jūtas pret kompānijām, kuras mums uzticas. Mēs svētam durvju zvanu un ieejas durvis, zinot, ka mājā ienāks tikai labais.

Priecāsimies par citu veiksmi

Neliksim šķēršļus savai labklājībai, skaišoties un dusmojoties par to, ka kādam veicas labāk nekā mums. Neizteiksim piezīmes par to, kas un kā tērē naudu. Tas uz mums neattiecas.

Ikviens cilvēks dzīvo, pakļaujoties tikai un vienīgi savas apziņas likumam. Labāk ķersimies klāt sev. Svētīsim veiksmi, kas uzsmaidījusi citiem, un būsim pārliecināti, ka pasaulē visiem visa kā ir diezgan.

Vai mēs gadījumā neesam skopuļi? Vai mēs dodam dzeram­naudu, vai mēs ubagiem uz ielas dodam sīknaudu? Vai mēs nelasām morāli apkopējām un sētniecēm? Vai Ziemsvētku vakarā neaizmirstam par šveicariem un durvju sardzi? Varbūt mēs ekonomējam, kad nav tādas vajadzības, pērkot apvītušus dārzeņus un iepriek­šējā dienā ceptu maizi? Vai mēs iepērkamies otršķirīgā bodītē? Resto­rānā pasūtām pašus lētākos ēdienus? Pastāv "vajadzību un to apmierināšanas" likums. Vajadzība - tā ir pirmām kārtām, savukārt naudai pie­mīt īpašība ierasties tur, kur tā ir nepieciešama visvairāk.

Vizualizacija - pārpilnības okeāns

Ielāgosim, ka mūsu priekšstatam par sabiedrības labklājību, tai skaitā, runājot arī par skolotāju algām, nav ne­kādas saistības ar ienākumiem, tieši otrādi -mūsu ienākumi ir atkarīgi no mūsu pašu priekšstata. Tāpēc domāsim par to, lai mums visa kā būtu vairāk, un tas arī pie­pildīsies.

Ar patiku iztēlosimies, ka stāvam liedagā un ar labpatiku noraugāmies jūras viļņos, jo zinām, ka tā ir pārpilnības jūra un mums katram tā ir pieejama. Palūkosim, ko mēs pašlaik turam rokās: tēj­karoti,  krūzi, spaini vai bļodu, bet varbūt mūs ar šo pārpilnības jūru savieno mūsu iztēles cauruļvads? Paskatīsimies apkārt un pacentīsimies saprast: nav svarīgi, cik cilvēku šeit sapul­cējušies un ar kādu trauku viņi ir ieradušies. Pietiks visiem. Jūru nav iespējams izsmelt. Bet trauks, kuru mēs pašlaik turam rokās un kuru vienmēr ir iespējams apmainīt pret lielāku, ir arī mūsu apziņa un pārliecība, nevis iedomātais ienaidnieks - valdība. Valdība ir tikai tāda, kādi esam mēs; tāpat kā Saeima ir tikai tāda, kādi esam mēs. Mēs taču Saeimu izvēlējāmies. Tā taču pati no sevis neradās. Caur šo kritizēšanas purvāju centīsimies saskatīt savu labklājību, lai nesanāk tā, ka „eju pa pasauli un skatos, ka neviens neko nedara; pavēroju uzmanīgāk- izrādījās biju viens no tiem”. Šo vingrinājumu izpildīsim pēc iespējas biežāk - un tad mēs vēl vairāk apjautīsim telpas bezgalību un iespēju neierobežotību.

Atpletīsim rokas

Vismaz reizi dienā ērti apsēdīsimies un, plaši atplešot rokas, it kā gribētu apskaut visu pasauli, sacīsim: "Mēs esam atvērti un gatavi pieņemt visus labumus un dāvanas, ko esam pelnījuši." Pirmām kārtām pelnījuši ar to, ka atturamies kritizēt savu valsti, valdību, ministriju un arī sevi, tas ir, runāt par nabadzību un problēmām. Tas ļaus mums izjust telpu tās bezgalības aspektā, kā arī neierobežotās iespējas, kuras ir visur un vienmēr. Tikai mūsu apziņa un pārliecība nosaka, cik pasaulē dāsni dalās ar visiem labumiem. Tāpēc neradīsim savās domās un izteiktajos vārdos grūtības ačgārnu priekšstatu par nabadzību. Drīzāk domās izdarīsim tajā ieguldījumus, paplašinot priekšstatus par savām radīšanas spējām. Mūsu iegul­dījumi ir konstruktīvas (pozitīvas) domas, iztēle un izteiktie vārdi. Veiksim jau tagad ieguldījumus mūsu labklājības veidošanā.

Un svarīgākais nebūt nav tas, lai mums, skolotājiem, būtu vairāk naudas, lielāka alga. Tas ir nepietiekami. Mums no tās jāgūst bauda. Ar to ir izskaidrojams tas, ka, kad skolotājiem palielinās algu, prieks būs īslaicīgs. Ja visas pasaules bagātniekiem atņemtu viņu iekrāto naudu un to izdalītu atbilstoši matemātiskās vienlīdzības principam, pēc dažiem mēnešiem situācija būtu identiska iepriekšējai.

Kad studēju Kopenhāgenas universitātē, ne reizi vien iztērēju visu savu studenta stipendiju līdz pēdējai kronai, lai tikai nopirktu lidmašīnas biļeti no Kopenhāgenas līdz Tallinai, lai noklausītos 40 minūšu īsu Lūles Vilmas lekciju. Ne reizi vien nopirku tikai turpceļam, nedomājot par to, kā nokļūšu atpakaļ Kopenhāgenā. Bet katra viņas lekcija bija tāda svētnīca, ka, šķiet pietiks, visam mūžam. Reiz vienā no semināriem savai garīgajai krustmātei Lūlei Vilmai uzdevu jautājumu: „Ja valstī kādu vajag apdalīt ar naudu, tad nezin kāpēc tie vienmēr ir skolotāji?!” Mazliet apdomājusies viņa atbildēja: „Tas ir tāpēc, ka nauda ilgi neuzkavējas profesionālajās jomās, kur masveidā runā par naudas trūkumu, problēmām un tamlīdzīgi. Tā pagriežas uz aizplūst uz citām jomām, proti, kur cilvēki masveidā priecājas, respektīvi uz kruīzu kuģiem, kur ik dienas notiek visādi tingels tangels, jo, kā paskaidroja mana Lūle Vilma, nauda vajadzīga tikai tiem, kas priecājas par dzīvi, citādi tā nav vajadzīga.

Vai pagājušajā nedēļā mēs iztē­rējām naudu kaut kam sev patīkamam? Kāpēc mēs to neizdarījām? Kādi veci uzskati mums traucē? Atbrīvosimies no tiem! Un neizturēsimies pret naudu pārāk nopietni. Nauda ir tikai maiņas lī­dzeklis. Un nekas vairāk. Padomāsim, kā mēs rīkotos un kā uz­vestos, ja zinātu, ka rīt mums tā nebūtu vajadzīga! Mainīsim savu attieksmi pret naudu. Esmu pār­liecinājies, ka daudz vieglāk ir novadīt semināru par seksu nekā par naudu. Klausītāji parasti kļūst dusmīgi, jo viņu iesīk­stējušie priekšstati par šo lietu vienmēr izraisa visdažādākos iebildumus.

Mīļie skolotāji! Atbrīvosimies no stereotipa "fiksētie ienākumi". Neierobežosim ar savām bailēm nebeidzamo naudas plūsmu, uzstājot uz to, ka mums ir tikai kaut kādi noteikti ienākumi vai peļņa un nav nekādu citu līdzekļu. Dosimies masveidā uz IKVD, kur izņemsim privātskolotāju licences, masveidā atvērsim pirtis, prieka mājas un restorānus un tamlīdzīgi.  Alga, ienākumi ir tikai viens no veidiem un paņēmieniem, ar kuru mēs varam iegūt to, ko gribam. Bet tas nav avots.

Būsim atvērti, lai uztvertu naudas plūsmu!. Ļausim šai domai iesakņoties mūsu apziņā. Ja uz ielas atrodam desmit centu monētu, pateiksim tai "pal­dies". Kaut arī esam saņēmuši pašu mazumiņu, svarīgākais ir kas cits - mums pavērušās jaunas kontakta iespējas ar naudas plūsmu.

Apzināsimies savu labklājību

Sāksim apzināties savu labklājību visur un visā un noteikti par to priecāsimies. Reverendam Aikam, pazīstamajam misio­nāram evaņģēlistam no Ņujorkas, patīk atcerēties, kā, būdams vēl nabadzīgs sludinātājs, viņš bieži gāja garām grezniem resto­rāniem, bagātām mājām, dārgām mašīnām, vitrīnām ar izmek­lētiem apģērbiem un skaļi sacīja: "Tas domāts man! Man tas patīk!" Gūsim baudu, skatoties uz lieliskām villām, bankām, grezniem veikaliem, jahtām. Šādi mēs paplašināsim savu apziņu. Ieraugot bagāti ģērbtus cilvēkus, mums būtu jādomā: "Ir taču cik brīnišķīgi, ka viņi ir tik bagāti? Ikvienam no mums visa kā ir pietiekami." Mēs taču nedzenamies pēc svešiem labumiem, bet gribam iegūt tikai to, kam vajadzētu piederēt mums.

Un tajā pašā laikā mums nekas nepieder. Mēs tikai lietojam kādu īpašumu, līdz tas pāriet citu cilvēku rīcībā. Tiesa, reizēm īpašums paliek ģimenē vairāku paaudžu garumā, taču galu galā tas vienalga zūd. Lietas uzrodas un izzūd. Es uzskatu, ka tā notiek tikai tāpēc, lai tiktu atbrīvota vieta jaunajam un labajam.

Priecāsimies par to, ka katru rītu varam pamosties un nodzīvot jaunu dienu. Būsim laimīgi, ka esam dzīvi, turamies pie veselības, ka mums ir ģimene, darbs, kolēģi, draugi, ka mums piemīt spēja radīt un just esības prieku. Tieksimies pēc augstākajām zināšanām un izbaudīsim savu pārmaiņu procesu!

03.12.2014 

Kaspars Bikše, 
Latvijas un Dānijas augstskolu lektors, publicists

www.pedagogs.lv


Pievienots: 2014/12/04