Spēka punkts atrodas ŠEIT un TAGAD, mūsu Domās


Luīze Heija


Šinī rakstā es vēlos pastāstīt, no kurienes man ir tāda pārliecība, ka slimības gaitu var izmainīt – vienkārši izmainot stereotipus savā domāšanā. Pirms vairākiem gadiem ārsti veica man izmeklējumus un uzstādīja diagnozi, dzemdes vēzis. Ņemot vērā, ka piecu gadu vecumā biju izvarota, un bērnībā bieži biju iekaustīta, nebija nekāds brīnums, ka man tika atklāta tieši šāda veida slimība.  

Tobrīd es pati jau vairākus gadus nodarbojos ar dziedniecību, un bija skaidrs, ka man tagad tiek dota iespēja izārstēt pašai sevi, lai tādejādi apliecinātu patiesumu visam tam, ko es biju mācījusi citiem.

Kā ikviens normāls cilvēks, uzzinot, ka man ir vēzis, kritu panikā. Taču man bija zināšanas par to, kā „darbojas” psihoterapija.   

Biju pārliecināta, ka vēža slimību izraisa pāridarījuma sajūta, kas, cilvēka Dvēselē pārāk ilgi uzturoties, burtiski var saēst viņa ķermeni. Es sapratu, ka man nāksies ļoti pamatīgi piestrādāt pie savām domām.

Es tāpat sapratu, ka tad, ja es ļaušu ārstiem atbrīvot mani no audzēja, bet pati nebūšu tikusi galā ar domām, kuras šo slimību izraisīja, tad ārstiem nāksies pēc tam no Luīzes vēl un vēlreiz griezt pa gabaliņam vien nost tik ilgi, kamēr pāri vairs nebūs palicis gluži nekas.

Bet ja mani izoperēs, un es turklāt pati būšu tikusi galā ar cēloni, kurš bija par iemeslu audzējam, tad būšu izveseļojusies uz visiem laikiem. Es neticu, ka vēža vai jebkādas citas slimības recidīvs atgadās tā dēļ, ka ārsti nav „īsti visu” no organisma izņēmuši. Drīzāk gan paša pacienta galvā nav notikušas nepieciešamās izmaiņas, un viņš pats atkārtoti rada savā ķermenī atkal to pašu slimību.

Es arī sapratu to, ka, ja spēšu atbrīvoties no domām, kuras izsauc stāvokli, sauktu par „saslimšanu ar vēzi”, tad ārsta pakalpojumi, visticamāk, man nebūs nemaz nepieciešami. Tādēļ es sāku novilcināt laiku. Ārsti nelabprāt piekrita dot man trīs mēnešus laika, un brīdināja, ka šāda atlikšana apdraud manu dzīvību. Es nekavējoties sāku darbu kopā ar saviem Pavadoņiem, lai tiktu galā ar aizvainojuma sajūtu par senajiem pāri nodarījumiem.

Līdz tam es nekādi nebiju atzinusi, ka manā Dvēselē mitinās dziļš aizvainojums. Cik gan bieži mēs pieveram acis paši uz savas domāšanas nepilnībām! Man vajadzēja pielikt milzu pūles, un daudz ko piedot cilvēkiem. Un vēl, es aizgāju pie laba dietologa, kurš palīdzēja man veikt pilnīgu mana organisma detoksikāciju.

Savai garīgajai un fiziskajai attīrīšanai es veltīju sešus mēnešus, un tad es varēju droši pārliecināt savus ārstus par to, ko pati jau zināju, nekādas „vēža slimības” man vairs nav. Tā laika laboratorisko analīžu rezultātus glabāju vēl tagad, kā atgādinājumu par savu spēju „jaunradīt” arī ko pavisam negatīvu.


Šī brīža Spēka Punkts

Spēka Punkts atrodas ŠEIT un TAGAD – mūsu Domās. Un tam nav nekādas nozīmes – cik sen mūsu domāšana ir kļuvusi negatīva, uzkrita slimība, sabojājās attiecības, aptrūka finanses, parādījās sevis neieredzēšana, izmaiņas uzsākt nekad nav par vēlu. Līdz šim brīdim mūsu dzīvi un mūsu pieredzi veidoja tās domas, kas pastāvīgi grozījās mūsu galvā, un tie vārdi, ko pastāvīgi mēs lietojām.

Bet šī domāšana tagad pieder pagātnei, šai robežai mēs esam jau pāri. TAGAD  no mūsu šodienas, šī brīža domām un vārdiem ir atkarīgs tas, kāda būs mūsu rītdiena, parītdiena, nākamās nedēļas, mēneši, gadi. Spēka pielikšanas punkts vienmēr atrodas TAGADĒJĀ brīdī. Tas ir TAGAD, kad mēs sākam izmainīt savu dzīvi. Cik atbrīvojoša ir šī doma! Mēs tiešām varam sākt atvadīties no agrākajām muļķībām. TIEŠI TAGAD. Pat vismazākais iesākuma solis var izrādīties izšķirošs.

Bērnībā jūs bijāt tīrākais Prieka un Mīlestības iemiesojums. Jūs apzinājāties savu svarīgumu un sajutāties kā Visuma centrs. Jūsos bija tik daudz drosmes, jūs pieprasījāt visu, ko jums gribējās, un jūs atklāti izpaudāt visas savas jūtas. Jūs mīlējāt visu savu augumu, katru tā daļiņu, līdz pat nagu melnumiem pirkstu galos. Jūs zinājāt, ka jūs esat pilnība. Un tanī bija visa jūsu dzīves patiesība. Viss pārējais bija tukša skaņa, kuras vietā vienmēr var atnākt atkal jaunas zināšanas.

Itin bieži mēs izsakāmies par sevi: „Tāds nu es esmu”, vai arī „Tā nu tas ir, un neko tur nevar padarīt”. Īstenībā gan mēs sakām to, kas mums tikai IZLIEKAS kā patiesība. Parasti, mūsu pārliecību veido citu cilvēku domas par mums, kuras mēs uztveram un iekļaujam savu personīgo uzskatu sistēmā. Ja, piemēram, bērnībā mums ir mācīts, ka mūsu pasaule ir viena draņķīga vieta, tad mēs ilgu laiku ticēsim visam, kas sakrīt ar šo viedokli, un uzskatīsim to par patiesību.

„Neuzticies svešiem”, „neizej nakts laikā no mājas”, „cilvēki tevi piekrāps”, … bet ja nu mūs kopš bērnības būtu mācījuši, ka pasaule ir droša un priekpilna, tad mūsu uzskati būtu bijuši pavisam savādāki: „Mīlestība ir visur”, „cilvēki ir tik jauki”, „nauda vienmēr man atnāk īstajā brīdī”, … mūsu dzīve atspoguļo mums mūsu uzskatus.

Mēs ļoti reti šaubāmies par savas pārliecības patiesumu. Par piemēru, es varētu sev pajautāt: kādēļ es ticu tam, ka man ir grūti kaut ko iemācīties? Vai tas patiešām tā ir? Vai tas tā ir arī šobrīd? No kurienes man tāda pārliecība radusies? Varbūt tas ir tādēļ, ka man ne reizi vien to uzsvēra mana pirmā skolotāja? Vai nebūtu labāk, ja es pārstātu tagad tam ticēt?

Satveriet domu, kura šobrīd grozās jūsu galvā. Par ko jūs domājāt? Ja patiešām no domām atkarīgs tik ļoti daudz jūsu dzīvē – vai jūs gribat, ka šī doma īstenojas? Bet ja nu tanī ir satraukums un nicinājums, bailes un naids, tad kā jūs domājat, kādā formā šī doma atnāks atpakaļ pie jums? Ja mēs vēlamies priekpilnu dzīvi, tad arī mūsu domām jābūt priekpilnām. Lai kas arī no mums netiktu izplatīts domu vai vārdu formā – atgriezīsies tas pie mums tanī pašā veidā.

Ieklausieties savos vārdos! Ja jūs pieķerat sevi, ka vienu un to pašu domu paužat jau trešo reizi – pierakstiet to. Tas nozīmē, ka jūsu doma jau ir kļuvusi par šablonu jums. Pārskatiet nedēļas beigās šo sarakstu, un jūs pārliecināsieties, cik lielā mērā jūsu dzīves notikumi atbilst jūsu vārdiem. Pamēģiniet izmainīt savus vārdus un domas, un jūs redzēsiet kā izmainās jūsu dzīve.

Savu dzīvi var noteikt, kontrolējot pastāvīgi savu domu un vārdu izvēli. Mūsu domas taču nelieto neviens cits, izņemot mūs pašus.


http://www.draugiem.lv/blogs/#/user/717946/blog/?p=12171122

No krievu valodas tulkoja Maija Čepule


Pievienots: 2014/07/24