Stāsts par diviem eņģeļiem



Reiz uz maniem pleciem nolaidās divi eņģeļi. 
- Kas tu esi? – es jautāju uz labā pleca sēdošajam.
- Es esmu tavs spēks, tava drosme un labestība, es esmu tava ticība un mīlestība, tavas visdziļākās būtības „ES”. – atbildēja eņģelis.
- Un kas esi tu?
- Es esmu tavs vājums, tavas bailes un dusmas, esmu tavs gļēvums un bezspēcība, tavs nodevīgums un melīgums.– atbildēja uz kreisā pleca sēdošais.
Eņģeļi novilka garu, taisnu līniju un teica:
- Noej pa to no sākuma līdz beigām, mūs savos plecos nesdams un tu redzēsi, kas tu esi!
Un es gāju. Kā nu prazdams. Brīžiem pa labi gāzos, brīžiem pa kreisi kritu, līdz beidzot sasniedzu galu.
- Kas tas bija? – es nogurumā jautāju.
- Cilvēki to mēdz dēvēt par dzīvi, bet Dievs – par izvēles brīvību. Ja cilvēks ir patiesi labs, viņa dzīve izveidos apli, novilktās līnijas labajā pusē, ja patiesi slikts – apli, novilktās līnijas kreisajā pusē. Taču parasti cilvēku dzīves ir līkloču takas.
- Kur esmu es? – gribēju zināt.
- To ir tik viegli uzzināt. – smaidīja eņģeļi, – Aizver acis un atceries, kā esi gājis, mūs savos plecos nesdams.


Pievienots: 2013/12/31