Alise A.Beilija par Vezaka Svētkiem

nobeigums

Tiek uzskatīts, ka tieši kādā nelielā Tibetas ielejā, kas atrodas dziļi Himalajos notiek svētīšanas ceremonija. Uz turieni svētceļojumā pretī gaismai dodas gan ielejas ļaudis, gan cilvēki no citiem reģioniem. Tur pilnmēness laikā notiek svinīgs rituāls.

Ar šo svētku norisi saistīts kāds ārkārtīgi svarīgs un interesants notikums. Informāciju par Vezaka svētkiem Alise Beilija redzēja sapnī un tikai pēc 20 gadiem šis sapnis guva patiesu apstiprinājumu.

Šo sapni, leģendu vai faktu var aprakstīt šādi: ir kāda ieleja Himalajos Tibetā. Ieleju no visām pusēm apņem augsti kalni, izņemot no ziemeļaustrumiem kalnu grēdā paveras šaura ieeja. Ieleja līdzinās pudelei ar garu kalu. Īpaši ieleja ir aizsargāta no dienvidu puses. Ziemeļpusē netālu no šaurās ieejas atrodas milzīga plakana klints. Ielejā nav ne koku, ne krūmu, augsni sedz rupja zāle, koki aug kalnu nogāzēs.

Vērša pilnmēness laikā ielejā pulcējas svētceļnieki, viedie un lamas tie izvietojas ielejas dienvidu un ziemeļu daļā, atstājot ziemeļaustrumu daļu nosacīti brīvu. Šeit kā teikts leģendā pulcējas tās dižās Būtnes, kuras šeit uz Zemes ir mūsu planētas un cilvēces Dievišķā Plāna Sargātāji. Un nav pat tik ļoti svarīgi kādos vārdos mēs šīs Būtnes saucam. Kristieši var to saukt par Kristu. Ezotēriķi var Tos saukt par planetāro Hierarhiju, par gaismas Skolotājiem.

Viņi ar savu viedumu, mīlestību un zināšanām stāv kā aizsargsiena apkārt mūsu civilizācijai un cenšas mūs vest soli pa solim no ilūzijas pretim īstenībai. Šīs Būtnes, kuras pazīst Dievu ir galvenie Vezaka Svētku dalībnieki. Viņi izvietojas ielejas ziemeļaustrumu malā pēc pakāpēm koncentrētos apļos (atbilstoši savam statusam un attīstības līmenim) un gatavojas lielajam ceremonijas brīdim. Pretī klintij stāv tās Būtnes, kuras to sekotāji sauc par Trim Dižajiem Valdniekiem. Tas ir Kristus, kurš stāv centrā, no viņa pa labi ir visu dzīvo formu Valdnieks – Manu, bet pa kreisi no Kristus stāv civilizācijas Valdnieks. Visi trīs stāv ar sejām pret klinti, uz klints atrodas milzīgs kristālisks trauks arī ūdeni.

Visi, kas šo ceremoniju ir redzējuši sapņos labi apzinājās kurā vietā ielejā viņi atradās. Tas arī liecina par katra svētku dalībnieka attīstības pakāpi. Kad tuvojas pilnmēness stunda (2009. gadā tas ir 9.maijā plkst. 7.01) visi apklust un raugās uz ziemeļaustrumu pusi. Notiek rituāla pārvietošanās, kuras rezultātā gan Skolotāji, gan to sekotāji ielejas pamātā izveido svarīgus simbolu, līdzīgu piecstarainai zvaigznei un tās augstākajā punktā stāv Kristus. Visas kustības tiek pavadītas ar dziedošām skaņām – mantrām. Visi ļaudis, kas pulcējušies ielejā izjūt saviļņojumu un augstas vibrācijas, kas rodas sajaucoties visu grupu pārstāvju vibrācijām vienā veselā. Piedošana, gatavība un gaidīšana ir trīs vārdi, kas raksturo ielejā valdošo atmosfēru.

Kad mantru skandēšana un ritmiskās kustības sasniedz noteiktu intensitāti visi pavērš skatus pret debesīm, kur ir ieeja ielejā. Un īsi pirms pilnmēness debesīs redzams neliels plankumiņš, kurš tuvojas. Tā kontūras kļūst skaidrākas un var saskatīt arī pašu Budu, kurš sēž Budas pozā un tā rokas ir izstieptas svētību sniedzošā pozā.  Kad tas nonāk vietā kur pretī klintij stāv Trīs Diženie Valdnieki skan mantra, kuru izpilda tikai reiz gadā šajos Svētkos. Šajā brīdī tiek sasniegtas ļoti augstas vibrācijas, kas ir arī kulminācija tiem centieniem, kas veikti visa gada laikā. Šajā brīdī notiek  savienošanās ar garīgā spēka komisko centru, kas ir visu lietu avots. Un pāru līst Svētība un Kristus kā Cilvēces pārstāvis pieņem šo svētību, lai to izplatītu tālāk.

Tā ir teikts leģendā, ka reizi gadā Buda  atgriežas, lai svētītu mūsu pasauli, sniedzot caur Kristu garīgās dzīves atkal atjaunošanos. Pēc tam Buda lēnām attālinās un atkal kļūst par nelielu acīm tiko samanāmu punktu līdz vairs nav redzams. Visa ceremonija no Budas parādīšanās līdz tā pazušanai no redzesloka ilgst astoņas minūtes. Caur Budu uz mums nolīst Dieva viedums.

Tāds ir stāsts par šiem senajiem austrumu Svētkiem.


Pievienots: 2009/05/07