6. maijs Vezaka svētki – Budas dzimšanas diena



Maija pilnmēnesī tiek atzīmēti Budas vai Vezaka svētki. Šos svētkus svin daudzi gaismas darbinieki, jo tā ir iespēja svinēt un izrādīt godu mūsu Planetārajam Logosam, Kungam Buda. Svētku laikā Himalajos Vezaka ielejā sapulcējas garīgā valdība un hierarhija un caur Budu no Radītāja saņem augstāko enerģiju vibrāciju vilni. Buda pārsūta tālāk šo dievišķo enerģiju caur trīsvienību- Kristus Maitreiju, Manu Allāhu Gobi un Mahačohanu Sen Žermēnu, kuri šo svēto un apgaismoto enerģiju pārraida tālāk Zemē un cilvēcē, lai paaugstinātu katras dvēseles apziņas līmeni. 


Svētku laikā Vezaka ielejā notiek svinīgs rituāls. Par rituāla norisi vēsta sena leģenda, kurā sniegto informāciju Alise Beilija redzēja sapnī un aprakstīja šādi: „Tibetā Himalajos ir kāda ieleja, kuru no visām pusēm apņem augsti kalni, tikai ziemeļaustrumu kalnu grēdā paveras šaura ieeja. Ieleja līdzinās pudelei ar garu kalu. Īpaši ieleja ir aizsargāta no dienvidu puses. Ziemeļpusē netālu no šaurās ieejas atrodas milzīga plakana klints. Ielejā nav ne koku, ne krūmu, augsni sedz rupja zāle, koki aug kalnu nogāzēs.


Vezaka pilnmēness laikā ielejā pulcējas svētceļnieki, viedie un lamas tie izvietojas ielejas dienvidu un ziemeļu daļā, atstājot ziemeļaustrumu daļu nosacīti brīvu. Šeit kā teikts leģendā pulcējas tās dižās Būtnes, kuras uz Zemes ir mūsu planētas un cilvēces Dievišķā Plāna Sargātāji.


Viņi ar savu viedumu, mīlestību un zināšanām stāv kā aizsargsiena apkārt mūsu civilizācijai un cenšas mūs vest soli pa solim no ilūzijas pretim īstenībai. Šīs Būtnes, kuras pazīst Dievu ir galvenie Vezaka Svētku dalībnieki. Viņi izvietojas ielejas ziemeļaustrumu malā pēc pakāpēm koncentrētos apļos (atbilstoši savam statusam un attīstības līmenim). Viņi gatavojas lielajam ceremonijas brīdim. Pretī klintij stāv Kristus no viņa pa labi ir visu dzīvo formu Valdnieks – Manu, bet pa kreisi no Kristus stāv civilizācijas Valdnieks. Visi trīs stāv ar sejām pret klinti, uz klints atrodas milzīgs kristālisks trauks arī ūdeni.


Visi, kas šo ceremoniju ir redzējuši sapņos labi apzinājās kurā vietā ielejā viņi atradās. Tas arī liecina par katra svētku dalībnieka attīstības pakāpi. Kad tuvojas pilnmēness stunda visi apklust un raugās uz ziemeļaustrumu pusi. Notiek rituāla pārvietošanās, kuras rezultātā gan Skolotāji, gan to sekotāji ielejas pamātā izveido svarīgus simbolu, līdzīgu piecstarainai zvaigznei un tās augstākajā punktā stāv Kristus. Visas kustības tiek pavadītas ar mantrām. Ļaudis, kas pulcējušies ielejā izjūt saviļņojumu un augstas vibrācijas, kas rodas sajaucoties visu grupu pārstāvju vibrācijām vienā veselā. Piedošana, gatavība un gaidīšana ir trīs vārdi, kas raksturo ielejā valdošo atmosfēru.


Kad mantru skandēšana un ritmiskās kustības sasniedz noteiktu intensitāti visi pavērš skatus pret debesīm, kur ir ieeja ielejā. Un īsi pirms pilnmēness debesīs redzams neliels plankumiņš, kurš lēnām tuvojas. Tā kontūras kļūst skaidrākas, līdz var saskatīt arī pašu Budu, kurš sēž Budas pozā. Viņa rokas ir izstieptas svētību sniedzošā pozā.  Kad tas nonāk vietā kur pretī klintij stāv Trīs Diženie Valdnieki skan mantra, kuru izpilda tikai reiz gadā šajos Svētkos. Šajā brīdī tiek sasniegtas ļoti augstas vibrācijas, kas ir arī kulminācija tiem centieniem, kas veikti visa gada laikā. Šajā brīdī notiek  savienošanās ar garīgā spēka komisko centru, kas ir visu lietu avots. Pāri plūst Svētība un Kristus kā Cilvēces pārstāvis pieņem šo svētību, lai to izplatītu tālāk.


Leģendā teikts, ka Buda reizi gadā atgriežas, lai svētītu mūsu pasauli, sniedzot caur Kristu garīgās dzīves atjaunošanos. Pēc tam Buda lēnām attālinās un līdz kļūst par nelielu acij tikko samanāmu punktu līdz vairs nav redzams. Visa ceremonija no Budas parādīšanās līdz tā attālināšanās brīdim ilgst astoņas minūtes. Caur Budu uz mums nolīst Dieva viedums.”




Pievienots: 2012/05/04